Jautājums
Ko darīt Kristīgiem vecākiem, ja zudis dēls (vai meita)?
Atbilde
Stāstā par pazudušo dēlu (Lk.ev.15:11-32) ir vairāki principi, ko ticīgi vecāki var izmantot un mācīties reaģējot uz bērnu uzvedību, kas ir pretstatā ar to, ko vecāki tiem ir mācījuši. Visiem vecākiem ir jāatceras viena lieta – no brīža, kad bērns ir sasniedzis pilngadību, viņš vairāk nav zem vecāku autoritātes.
Pamācība par zudušo dēlu stāsta, ka jaunākais dēls paņem savu mantojuma daļu un aiziet uz citu zemi, kur to izšķiež. Katrs bērns, kas vēl nav piedzimis no jauna kā ticīgais, var izdarīt šo pašu kļūdu. Bērnu, kas kādā brīdī aiziet prom no ticības Kristum sauc par ”zudušu.” Šā vārda nozīme ir- ”kāds, kas izlietojis savus resursus izšķērdīgi.” Tas ir apraksts par bērnu, kas atstāj mājas un izšķērdē garīgo ieguvumu, ko vecāki viņā ielikuši. Visi audzināšanas, mācīšanas, mīlestības, rūpju un uzmanības gadi ir aizmirsti brīdī, kad bērns saceļas pret Dievu. Jo noraidot vecāku mācīto bērns saceļas pret Dievu.
Ievērojiet, ka stāstā tēvs neattur savu dēlu no iešanas prom. Kā arī viņš neseko tam, lai to aizsargātu. Drīzāk, viņš paliek mājās un lūdzas. Kad dēls apzinoties, ”saprotot” savas kļūdas nolemj atgriezties mājās, tēvs viņu sagaida ar prieku. Viņš skrien tam pretī, pat, ja dēls vēl ir ”tālu prom.”
Kad mūsu bērni uzsāk savu dzīves ceļu - pieņemot, ka viņi jau ir legāli to darīt - un izdara izvēles, kuras var atnest smagas sekas, mums jāpaliek savā vietā un jāļauj viņiem kļūdīties. Vecāki neseko bērniem, neiejaucas ar pamācībām, bet paliek mājās, uzticīgi lūdzas un seko zīmēm, kad bērns sāk nožēlot un mainīt attieksmi. Bet līdz tam vecāki patur pie sevis savus padomus, neatbalsta dumpinieku un neiejaucas (1.Pēt.4:15).
Kad bērni kļūst pieauguši, viņi ir pakļauti Dieva autoritātei un pēc tam valdības autoritātei (Rom.13:1-7). Kā vecākiem, mums jāatbalsta savi bērni ar mīlestību un lūgšanām. Vecākiem vienmēr jābūt gataviem palīdzēt bērniem atrast ceļu atpakaļ pie Dieva. Dievs bieži vien atļauj izciest mūsu pašu sev uzliktās bēdas un ciešanas ar nolūku, lai mēs pieaugtu gudrībā un mūsu katra tiešais pienākums ir reaģēt tam atbilstoši. Kā vecāki - mēs nevaram glābt savus bērnus - tikai Dievs to var. Bet līdz tam mums atliek vienīgi novērot, lūgt un atstāt lietu Dieva rokās. Tas varētu būt ļoti sāpīgs process, bet izdzīvots pēc Bībeles principiem tas noteikti atnesīs sirds un prāta mieru. Mēs nedrīkstam nosodīt savus bērnus, tikai Dievs to var. Un šajā frāzē mēs varam atrast lielu mierinājumu: ”...Vai visas zemes Soģis nebūs taisns?!” (1.Moz.gr.18:25b).
English
Ko darīt Kristīgiem vecākiem, ja zudis dēls (vai meita)?
