Vecuma atbildība – kas notiek ar zīdaiņiem un jauniem bērniem, kad tie mirst?



Jautājums: Vecuma atbildība – kas notiek ar zīdaiņiem un jauniem bērniem, kad tie mirst?

Atbilde:
Nepārtrauktajās diskusijās par vecuma atbildību fakts ir tāds, ka bērni neskatoties uz to vecumu nav ”nevainīgi” izpratnē par bezgrēcību. Bībele māca, ka pat zīdaiņi un bērni, kas vēl nav izdarījuši personīgo grēku; visi cilvēki, ieskaitot zīdaiņus un bērnus, ir vainīgi Dieva priekšā pārmantotā un piedēvētā grēka dēļ. Pārmantotais grēks ir tas, ko mēs pārņemam no saviem vecākiem. Psalmā 51:7 Dāvids rakstīja: ”Redzi, ar vainu es esmu piedzimis, grēcīgs, kopš māte mani ieņēma.” Dāvids atzina, ka jau ieņemšanas brīdī viņš bija grēcinieks. Ļoti skumjais fakts, ka zīdaiņi dažreiz mirst nodemonstrē to, ka pat zīdaiņi un mazi bērni ir Ādama grēka ietekmēti, jo fiziskā un garīgā nāve ir radusies Ādama oriģinālā grēka rezultātā.

Katra persona, bērns vai pieaugušais, ir vainīgi Dieva priekšā; katra persona ir aizvainojusi Dieva svētumu. Vienīgais veids kā Dievs var būt taisns un tajā pašā laikā atzīt cilvēku par taisnu esam Savā priekšā, ir tās personas labā izlūgties piedošanu caur ticību Kristum. Kristus ir vienīgais ceļš. Jņ.ev.14:6 raksta Jēzus teikto: ”ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” Kā arī Pēteris Ap.d.gr.4:12 paziņo: ”Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” Pestīšana ir katra cilvēka personīga, individuāla izvēle.

Kā ir ar zīdaiņiem un mazbērniem, kuri nekad nesasniedz noteikto vecumu, lai saprastu patiesību un tādējādi nav spējīgi izdarīt individuālu izvēli? Vecuma atbildības jēdziens māca, ka tie, kas mirst pirms noteikta vecuma atbildības sasniegšanas ir glābti automātiski, ar Dieva žēlastību un žēlsirdību. Vecuma atbildības jēdziens ir ticība, ka Dievs glābj visus, kuri mirst pirms tie sasnieguši vecumu, kad ir spējīgi izdarīt izvēli būt ar Kristu vai pret Viņu. Saskaņā ar ebreju paražām bērns kļūst par pieaugušo 13 gadu vecumā un šis ir visizplatītākais vecums, kad bērns tika uzskatīts par pieaugušu tajos laikos. Tomēr, Bībele neatbalsta ziņu, ka sasniedzot tieši šo vecumu iestājas vecuma atbildība. Vecuma atbildības iestāšanās atšķiras. Vecuma atbildība iestājas no brīža, kad bērns ir spējīgs izdarīt ticības lēmumu un izvēli par labu Kristum vai nē.

Ņemot vērā visu augšā teikto apsveriet arī šo: Kristus nāve ir pasniegta kā pilnīgi pietiekama visai cilvēcei. 1.Jņ.2:2 saka, ka Jēzus ir ”Viņš ir ne tikai mūsu, bet arī visas pasaules grēku izlīdzinātājs.” Šis pants skaidri apliecina to, ka Jēzus nāve bija pietiekama maksa par visu grēkiem, ne tikai par to, kas nāk pie Viņa caur ticību. Fakts ir tāds, ka Kristus nāve bija pietiekama, lai nomaksātu visas cilvēces grēkus tā atļaujot un dodot Dievam iespēju pielietot šo maksu to labā, kas nekad nav bijuši spējīgi sasniegt vecuma atbildību un izvēlēties ticēt vai nē.

Šķiet, ka uz šo, vairāk kā jebkurš cits pants, attiecas 2.Sam.gr.12:21-23 teiktais. Lasot šos pantus kontekstā atrodam to, ka Dāvids izdarīja grēku ar Batšebu un viņa kļuva grūta. Pravietis Nātans, kurš bija Dieva sūtīts, informēja Dāvidu, ka šis bērns sakarā ar viņa (Dāvida) grēku tiks paņemts prom no dzīves. Dāvids atbildot uz to noskuma, sēroja, raudāja un lūdza par bērnu. Bet mirklī, kad bērns nomira Dāvids pārstāja sērot un kalpi par to bija ļoti pārsteigti. Dāvida kalpi, tas ir galma ļaudis, viņam sacīja: ”Ko tu dari? Kad bērns bija dzīvs, tu gavēji un raudāji viņa dēļ, bet, tikko bērns miris, tu celies un ēd! Viņš atbildēja: - kamēr bērns bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo domāju – varbūt Kungs apžēlosies par mani un bērns dzīvos. Bet nu viņš ir miris – kam man vairs gavēt? Vai es varu atsaukt viņu atpakaļ? Es gan došos pie viņa, bet viņš pie manis neatgriezīsies.” Dāvida atbilde norāda, ka tie, kuri ir par jaunu saprast un ticēt ir drošībā mūsu Kungā. Dāvids teica, ka viņš varēs noiet pie bērna, bet viņš nevar bērnu atgriezt pie sevis atpakaļ. Kā arī, kas ir ļoti svarīgi, šķiet, ka tas bija Dāvida mierinājums. Citiem vārdiem sakot, Dāvids šķiet bija pārliecināts, ka viņš varēs redzēt bērnu debesīs, lai arī viņš to nevarēja atgriezt atpakaļ šeit uz zemes.

Iespējams, ka Dievs piemēro Kristus maksu uz visiem tiem, kuri nav spējīgi ticēt, tomēr Bībelē tas nekur nav uzsvērts. Tāpēc, šis ir temats, par kuru mums nevajadzētu būt pārāk dogmatiskiem. To, ka Dievs varētu attiecināt Kristus sniegto maksu uz tiem, kas vēl nav spējīgi ticēt, šķiet ir savienojams un saskanīgs ar Viņa mīlestību un žēlastību. Mūsu viedoklis ir tāds, ka Dievs piemēro Kristus maksu visiem bērniem un garīgiem invalīdiem, jo viņi nav spējīgi saprast savu grēcīgo stāvokli un to, cik ļoti viņiem ir vajadzīgs Kristus – Glābējs. Bet jebkurā gadījumā mēs nevaram būt pārāk dogmatiski. Tomēr, mēs esam absolūti pārliecināti par šo: Dievs ir mīlošs, svēts, žēlsirdīgs, taisns un žēlīgi laipns. Lai ko Viņš dara – viss ir vienmēr taisnīgs un labs.


Atpakaļ uz latvisko versiju


Vecuma atbildība – kas notiek ar zīdaiņiem un jauniem bērniem, kad tie mirst?