Kā Kristiešiem vajadzētu attiekties pret vainas sajūtu attiecībā uz pagātnes grēkiem, vai nu pirms, vai nu pēc pestīšanas?



Jautājums: Kā Kristiešiem vajadzētu attiekties pret vainas sajūtu attiecībā uz pagātnes grēkiem, vai nu pirms, vai nu pēc pestīšanas?

Atbilde:
Katrs no mums ir grēkojis un viena no grēka sekām ir vainas apziņa. Mums vajadzētu būt pateicīgiem par doto vainas apziņu, jo tā mūs mudina meklēt piedošanu. Brīdī, kad cilvēks aizgriežas no grēka un ticībā pievēršas Kristum, viņa grēki ir piedoti. Nožēlošana ir daļa no ticības, kas ved uz pestīšanu (Mt.ev.3:2; 4:17; Ap.d.3:19).

Kristū pat visbriesmīgākie grēki ir izdeldēti visā pilnībā. (1.vēstulē Kor.6:9-11 ir aprakstīts nepareizo rīcību saraksts par ko tiek piedots). Pestīšana ir caur žēlastību un žēlastība piedod. Pēc tam, kad cilvēks ir glābts viņš joprojām grēkos un kad viņš grēkos, Dievs viņam piedos. ”Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā - Jēzus Kristus, kas ir taisns” (1.Jņ.2:1).

Brīvība no grēka, tomēr, bieži vien nenozīmē to, ka ir iegūta brīvība pār vainas sajūtu. Pat ja mūsu grēki ir piedoti mēs joprojām tos atceramies. Kā arī, mums ir garīgais ienaidnieks, kas tiek saukts par ”apsūdzētāju” (Atkl.gr.12:10), kurš nepārtraukti un bez atpūtas atgādina mums par mūsu kļūdām, neveiksmēm un grēkiem. Kad Kristietis tiek nomocīts ar vainas apziņu, tad viņam vajadzētu darīt sekojošas lietas:

1) Izsūdzēt visus zināmos, iepriekš neminētos grēkus. Dažos gadījumos vainas apziņas sajūta ir nepieciešama, lai pamudinātu uz grēksūdzi. Bieži vien mēs jūtamies vainīgi, jo esam izdarījuši kaut ko sliktu! (Skat. Dāvida aprakstu par vainas apziņu un šīs problēmas atrisinājumu Psalmos 32:3-5).

2) Jautāt Tam Kungam atklāt grēku, par kuru varbūt ir aizmirsts, bet kurā ir jāatzīstas un jānožēlo. Jābūt pilnīgi drošiem, atklātiem un godīgiem Tā Kunga priekšā. ”Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!” (Ps.139:23-24).

3) Ticēt Dieva apsolījumam, ka Viņš piedos un izdeldēs vainas apziņu balstoties uz Jēzus Kristus asinīm (1.Jņ.1:9; Ps.85:3, 86:5; Rom.8:1). Tas Kungs ir godīgs un uzticams. Ja Viņš apsolīja piedot, tad ir piedots. Jālasa un jāmeditē pār Psalmu 103:8-12. (meditēt nozīmē lasīt, studēt un domāt par lasīto).

4) Gadījumos, ka vainas apziņa atgriežas pastāvīgi jau pēc tam, kad grēki ir atzīti un atstāti, tad vienkārši apzināti jānoraida vainas sajūta kā nepatiesa sajūta.

5) Lūgt Tam Kungam norāt Sātanu, cilvēku apsūdzētāju un lūgt Dievam atjaunot prieku, kas nāk kopā ar brīvību no grēka (Ps.51:12).

Trīsdesmit otrais Psalms ir ļoti pamācošs un derīgs studēšanai. Lai arī Dāvids grēkoja šausmīgi, tomēr viņš sasniedz brīvību un dzīvoja bez grēka un vainas apziņas. Viņš aplūkoja grēka cēloņus un piedošanas realitāti. 51ais Psalms ir cits vērtīgs materiāls, kuru vērts studēt. Šinī pantā ir likts uzsvars uz atzīšanos grēkā, kur Dāvids lūdz Dievu ar vainas un bēdu pilnu sirdi. Atjaunošana un prieks ir rezultāts Dāvida lūgšanai.

Beidzot, ja grēks ir izsūdzēts, nožēlots un tas ir piedots, tad laiks sākt dzīvot. Atcerieties, ka mēs, kas nākam pie Kristus, esam jaunas radības Viņā. ”Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2.Kor.5:17). Daļa no vecā, kas sen pagājis ir daļa no atmiņām, kuras rada vainas apziņu. Skumīgi ir tas, ka daži Kristieši dzīvo ar spēcīgu vēlmi slīkt atmiņās par to veco, grēcīgo dzīvi; atmiņās, kurām vajadzētu būt mirušām un apbedītām sen atpakaļ. Nav jēgas un nozīmes vārtīties veco atmiņu dubļos, jo tas neitralizē mūsu jauno, uzvaras bagāto dzīvi, kuru pēc Dieva vēlmes mums jādzīvo brīviem esam no grēkiem. Gudrs teiciens ir: ”Ja Dievs mūs ir izglābis no netīrības, tad nav jāiet atpakaļ un atkal tanī jākrīt labprātīgi.”


Atpakaļ uz latvisko versiju


Kā Kristiešiem vajadzētu attiekties pret vainas sajūtu attiecībā uz pagātnes grēkiem, vai nu pirms, vai nu pēc pestīšanas?