Kas ir starpnieka lūgšana?



Jautājums: Kas ir starpnieka lūgšana?

Atbilde:
Ļoti vienkārši, starpnieka lūgšana ir kādas personas lūgšana citu labā. Vecajā Testamentā starpnieka jeb vidutāja lūgšanas bija plaši pielietotas. Ābrahama, Mozus, Dāvida, Samuēla, Hezehijas, Ēlijas, Jeremijas, Ecehiēla un Daniēla gadījumos tās bija ļoti plaši pielietotas. Vecajā Testamentā ir daudzas norādes uz Kristu kā galveno starpnieku un tāpēc visas Kristiešu lūgšanas kļūst par starpnieciskām, jo ir sniegtas Dievam caur un ar Kristus starpniecību. Mirdams pie krusta Jēzus aizpildīja plaisu starp mums un Dievu. Tā kā tagad Jēzus ir mūsu aizbildnis un starpnieks, mēs varam iejaukties un aizbilst par citiem Kristiešiem, vai par zudušajiem, prasot Dievam piešķirt lūgto saskaņā ar Viņa gribu un prātu. ”Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem - cilvēks Kristus Jēzus” (1.Tim.2:5). ”Kas var mūs pazudināt? Neviens. Jēzus Kristus, kas mira par mums un vēl vairāk, kas tika celts augšā dzīvei, tagad sēž nosēdināts pie Dieva labās rokas un aizbilst par mums aizstāvot mūs” (Rom.8:34).

Brīnišķīgs lūgšanas modelis attiecībā uz starpnieka lūgšanu ir atrodams Daniela grāmatas 9.nodaļā. Šajā lūgšanā ir ielikti visi elementi, kas nepieciešami patiesai starpnieka lūgšanai. Tā ir atbilde uz Vārdu (p.2); noraksturota ar dedzību (p.3) un sevis noliegšanu (p.4); nesavtīga sevis indentificēšana ar Dieva cilvēkiem (p.5); stiprināta ar grēku izsūdzēšanu (p.5-15); padevība Dievam un paļaušanās uz Viņa raksturu (panti 4, 7, 9, 15); un pats galvenais tās mērķis ir Dieva slavināšana (panti 16:19). Tāpat kā to darīja Daniels, arī Kristiešiem ir jānāk pie Dieva un jālūdz par citiem ar satriektu un dziļas nožēlas pilnu attieksmi atpazīstot savu necienīgumu, nevērtumu un ar dziļu, patiesu sevis noliegšanu. Daniels neteica, ka viņam ir tiesības nākt un pieprasīt kaut ko no Dieva tāpēc, ka viņš ir īpašs, izvēlēts starpnieks jeb aizbildnis. Daniels teica, ka viņš ir ”grēcinieks” un pašā dziļākajā būtībā viņš teica to, ka ”viņam nav nekādu tiesību pieprasīt kaut vismazāko lietu.” Patiess starpnieks savās lūgšanās meklēs ne tikai Dieva gribu un tās piepildījumu, bet gan tieksies uz Dieva gribas un prāta piepildījumu neatkarīgi no sava paša labuma un absolūti neņems vērā, ko tas maksā pašam. Patiess starpnieks savās lūgšanās meklēs veidus, kā slavināt Dievu, bet ne sevi .

Sekojošais ir tikai daļējs, nepilnīgs saraksts par ko mums jāpiedāvā savas starpnieku lūgšanas:

Par visām autoritātēm (1.Tim.2:2); mācītājiem (Fil.1:19); baznīcu (Ps.122:6); draugiem (Ījaba 42:8); tautiešiem (Rom.10:1); slimiem (Jēk.5:14); ienaidniekiem (Jer.gr.29:7); par tiem, kuri vajā vai apspiež mūs (Mt.ev.5:44); par tiem, kuri atstāj mūs (2.Tim.4:16) un visiem pārējiem cilvēkiem (1.Tim.2:1).

Starp mūslaiku Kristiešiem pastāv kļūdaina, nepareiza doma, ka tie, kuri piedāvā starpnieka lūgšanas ir īpaša, ārkārtēja Kristiešu klase; Dieva aicināti specifiskam mērķim – lūgties par citiem. Bībelē ir ļoti skaidri teikts, ka visiem Kristiešiem ir jābūt starpniekiem. Visiem Kristiešiem ir Svētais Gars viņu sirdīs un tieši tāpat, kā Viņš saskaņā ar Dieva gribu aizbilst un aizlūdz par mums (Rom.8:26-27), tāpat arī mums ir vienmēr jālūdz un jāaizbilst par citiem. Šī nav privilēģija, kas piedēvēta izmeklētai Kristiešu elitei; šī ir komanda, kas dota visiem. Īstenībā, nelūgt un neaizbilst par citiem ir grēks. ”Arī es nekad tā neapgrēkošos pret To Kungu, ka mitētos par jums aizlūgt un mācīt jūs staigāt labo un taisno ceļu” (1.Sam.gr.12:23).

Kad Pāvils un Pēteris lūdza citiem aizlūgt par viņiem, tad pilnīgi noteikti viņi nenoteica, ka lūgt par viņiem drīkst tikai tāds, kas ir īpaši aicināts šim nolūkam. ”Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze (baznīca) bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu” (Ap.d.12:5). Ievērojiet to, ka visa baznīca, tas ir visi Kristū lūdza par viņu, bet ne tikai tie, kuriem ir lūgšanas dāvana. Vēstulē Ef.6:16-18 Pāvils māca Efezas ticīgos par būtiskākajiem pamata principiem Kristiešu dzīvē; starpnieka lūgšana ir daļa no visu Kristiešu dzīves un attiecas uz visiem ticīgajiem.

Turklāt, Pāvils prasīja visiem Romas ticīgajiem lūgt par viņu vēstulē Romiešiem 15:30. Viņš skubināja arī kolosiešus aizlūgt un aizbilst par viņu (Kol.4:2-3). Nekur visā Bībelē nav atrodams apstiprinājums tam, ka aizlūgt par citiem var tikai kāda noteikta grupa vai īpaši priviliģēti cilvēki. Gluži pretēji, visi tie, kas meklē citus aizlūgt par viņiem var izmantot visu palīdzību, ko vien var dabūt! Doma, ka būšana par starpnieku ir tikai dažiem Kristiešiem dota privilēģija nav Bībeliska un ir noraidāma. Vēl ļaunākā gadījumā šī doma var virzīt uz lepnumu un pārākuma sajūtu.

Visus Kristiešus Dievs ir aicinājis būt par starpniekiem. Tā ir Dieva griba un vēlme, lai katrs Kristietis būtu aktīvs starpnieks un lūgtu par citiem. Kāda apbrīnojama un cildena privilēģija ir dota mums visiem - ka pilnīgi droši varam nākt Visu spēcīgā, Varenā Dieva troņa priekša ar visām savām lūgšanām un prasībām!


Atpakaļ uz latvisko versiju


Kas ir starpnieka lūgšana?