Vai mūžīgā drošība dod atļauju grēkot?

Jautājums: Vai mūžīgā drošība dod atļauju grēkot?

Atbilde: Visbiežākais iebildums mācībai par mūžīgo drošību ir, ka cilvēki var dzīvot kā vien viņi grib un beigās būt glābti. Kamēr ‘’tehniski’’ tas varētu būt taisnība, tomēr realitātē tas nav pareizi. Persona, kura ir patiesi atbrīvota caur Jēzu Kristu, neturpinās ar nodomu nepārtraukti grēkot. Mums nepieciešams novilkt paralēles, kā vajadzētu dzīvot Kristiešiem, un kas ir nepieciešams būt paveiktam kārtībā, lai saņemtu pestīšanu.

Bībelē ir skaidri pateikts, ka pestīšanu var saņemt tikai caur žēlastību un ticību Jēzum Kristum. (Jāņa ev. 3:16; Efeziešiem 2:8-9; Jāņa ev. 14:6). Brīdī, kad viņš vai viņa ir noticējuši Jēzum Kristum, ir saņemta glābšana un drošība par pestīšanu. Pestīšana nav iegūta ticībā, bet gan ar padarītajiem darbiem. Kā atbildi uz šo apustulis Pāvils uzrunā Galatiešiem 3:3, jautājot: ‘’Vai jūs esat tik neprātīgi? Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt?’’ Ja mēs esam glābti caur ticību, tad mūsu pestīšana tiek uzturēta un nodrošināta caur ticību. Mēs nevaram nopelnīt savu glābšanu, tāpat kā mēs neko nevaram darīt mūsu pestīšanas labā. Tas ir Dievs, kas uztur mūsu pestīšanu (Jūdas vēst. 24). Tā ir Dieva roka, kas tur mūs stipri Viņā tvērienā. (Jāņa ev. 10:28-29). Tā ir Dieva mīlestība, kas nekad no nošķirama no mums. (Romiešiem 8:38-39)

Pašā būtībā mums jānoraida ticība, ka mums ar pašu spēkiem jāuztur mūsu pestīšana strādājot, pūloties un cenšoties darīt labus darbus. Šāds apgalvojums ir neētisks uz pestīšanu žēlastībā. Mēs esam glābti Kristus nopelnu dēļ, ne mūsu (romiešiem 4:3-8). Apgalvojums, ka mēs varam glābt mūsu pestīšanu tikai paklausot Dieva vārdam, un dzīvojot dievbijīgi, ir, ka Jēzus nāve nebija pietiekama, lai samaksātu par mūsu grēkiem. Jēzus nāve bija absolūti un pilnīgi pietiekama, lai samaksātu par mūsu grēkiem. Pagātnes, tagadnes un nākotnes. Pirms pestīšanas un pēc pestīšanas. (Romiešiem 5:8; 1.Korintiešiem 15:3; 2.Korientiešiem 5:21).

Vai tas nozīmē, ka Kristieši var dzīvot, ‘’kā vien tiem ienāk prātā’’ un tomēr tapt glābti? Būtībā šis ir hipotētisks jautājums, jo Bībele apgalvo, ka īsts Kristietis nekad nedzīvos, kā ‘’vien ienāk prātā’’. Kristietis ir radīts no jauna (2.Korintiešiem 5:17). Kristieši demonstrē Svētā Gara augli (Galatiešiem 5:22-23), bet ne miesīgo (galatiešiem 5:19-21). Pirmajā Jāņa vēst. 3:6-9 ir skaidri pateikts, ka patiess Kristietis vairs nedzīvos grēkā. Toties Romiešiem 6:1-2 apustulis Pāvils atbildot uz apsūdzību, ka žēlastība sekmē grēku, atbildēja: ‘’Ko lai nu sakām? Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība? Nekādā ziņā ne! Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā?

Mūžīgā drošība nedod atļauju grēkot. Drīzāk, tā ir drošība zināt, ka Dieva mīlestība ir garantēta visiem, kas tic Kristum. Zinot un saprotot Dieva nepārspējami lielisko atpestīšanas dāvanu, nokomplektē pretējo atļaujai grēkot. Kā gan ir iespējams dzīvot apzinātā grēkā zinot, ko Jēzus Kristus ir samaksājis par mums. Kā gan ir iespējams, zinot Dieva beznosacījumu un garantēto mīlestību pret tiem, kas tic, paņemt to mīlestību un iemest Dieva sejā? Šāda persona demonstrē ne to, ka mūžīgā drošība ir devusi atļauju grēkot, bet gan to, ka šī persona nekad nav pieredzējusi patiesu atpestīšanu caur Jēzu Kristu. ‘’Katrs, kas paliek Viņā, negrēko; katrs, kas grēko, nav Viņu redzējis, nedz Viņu atzinis’’(1.Jāņa 3:6).

Atpakaļ uz latvisko versiju