Vai monoteisms ir pierādāms?

Jautājums: Vai monoteisms ir pierādāms?

Atbilde: Vārds ‘’monoteisms’’ sastāv no divu vārdu salikuma. Pirmais - ‘’mono’’ nozīmē ‘’vienīgais’’ un otrais – ‘’teisms’’ nozīmē ‘’ticība Dievam’’. Īpaši jāuzsver, ka monoteisms ir ticība vienam patiesam Dievam, kas ir vienīgais Radītājs, vienīgais atbalsts un uzturētājs, un tiesnesis pār visu radību. Monoteisms atšķiras no ‘’henoteisma’’, kas ir ticība, ka pastāv daudz dievu, bet vienu no tiem daudzajiem dieviem uzskata par augstāko. Monoteisms arī ir pretējs ‘’politeismam’’, kas tic, kas pastāv vairāk kā viens dievs.

Uz šodienu ir daudz diskusiju par monoteismu, ieskaitot īpašo atklāsmi (Svētie Raksti), dabas atklāsmi (filozofija) kā arī vēsturisko antropoloģiju. Par visu šo mēģināsim paskaidrot turpmākajā tekstā, bet teiktais nebūt nav jāuztver kā izsmeļošs un vispusīgs apraksts.

Bībeliskie argumenti attiecībā uz monoteismu – 5.Moz.gr.4:35: ‘’Tev, tev tas ir rādīts, lai tu zinātu, ka Tas Kungs ir Dievs, cita nav, vienīgi Viņš’’. 5.Moz.gr.6:4 saka: ‘’Klausies, Izraēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais kungs.’’ Maleahia 2:10a saka: ‘’Vai mums visiem nav viens Tēvs? Vai mūs visus nav viens Dievs radījis?’’ 1.Kor.8:6 lasām: ‘’bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas un kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tik viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas, arī mēs caur Viņu.’’ Ef.4:6 lasām: ‘’viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.’’ 1.Tim.2:5: ‘’ Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem - cilvēks Kristus Jēzus.’’ Jēk.2:19: ‘’ Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb.’’

Noteikti, daudziem cilvēkiem tas nav pietiekami vienkārši teikt, ka ir tikai viens Dievs, lai viņi tam ticētu tā iemesla pēc, ka Bībele tā apgalvo. Pirmkārt un galvenokārt, bez Dieva nav veida kā pierādīt, ka Bībele ir Viņa Vārds. Tomēr, dažs varētu strīdēties, ka kopš Bībelei ir visticamākā pārdabiski dievišķā liecība apstiprinot to, ko tā māca, monoteisms varētu tikt apstiprināts balstoties uz šiem pamatiem. Līdzīgi argumenti varētu būt ticības un Jēzus Kristus mācība, kas pierādīja, ka Viņš ir Dievs (vai vismaz Dieva apstiprināts) ar Viņa brīnumaino piedzimšanu, dzīvi un Viņa brīnumaino augšāmcelšanos. Dievs nevar melot vai tapt maldināts; tāpēc tas, kam Jēzus ticēja un ko mācīja bija patiess. Tāpēc arī monoteisms, kam Jēzus ticēja un ko Viņš mācīja ir patiess. Šis jautājums varētu neizteikt neko tiem, kas nav pazīstami ar Svēto Rakstu pārdabisko apstiprinājumu un pašu Kristu, bet šī ir laba vieta sākt tiem, kas ir pazīstami ar to spēku.

Vēsturiskie argumenti par monoteismu – argumenti, kas pamatoti uz popularitāti ir vispārzināmie bēdīgi slavenie pieņēmumi, bet interesanti ir tas, cik lielā mērā monoteisms ir iespaidojis pasaules reliģijas. Populārā evolūcijas teorija reliģiju attīstībā izceļas no evolūcijas viedokļa par realitāti kopumā, un evolucionārais antropoloģijas iepriekšējais pieņēmums, kurš redz ‘’primitīvās’’ kultūras kā piedāvājošas agrīnās stadijas reliģiju attīstībā. Bet ar šo evolūcijas teoriju pastāv vairākas problēmas. 1) Tās piedāvātais attīstības veids nekad nav bijis novērots; patiesībā, šķiet, ka nav bijis augšupejošas attīstības attiecībā pret monoteismu nevienā kultūrā – īstenībā, šis gadījums šķiet pat ar pretēju efektu. 2) Antropoloģiskās metodes definīcija par ‘’primitīvismu’’ pielīdzinās tehnoloģiskajām attīstībām, tomēr šis ir knapi apmierinošs kritērijs, jo pastāv ļoti daudz komponentu attiecībā uz katru doto kultūru. 3) Iespējamie posmi bieži vien ir trūkstoši vai izlaisti. 4) beidzot, vispoliteiskākajās (daudzdievības) kultūrās var redzēt monoteisma pazīmes tās agrīnajās attīstības stadijās.

Ko mēs redzam, tas ir monoteisks Dievs, kurš ir personisks, vīrišķīgs, dzīvo debesīs, ir ar lielām zināšanām un spēku, radījis pasauli, ir morāles (tikumiskas uzvedības) autors, kura priekšā mēs visi esam atbildīgi, un kuram mēs neesam paklausījuši, un tādējādi atsvešināti no Viņa. Bet tomēr Viņš ir arī nodrošinājis ceļu uz izlīgumu ar Viņu. Īstenībā katra no reliģijām pagātnē, to dziļākajā būtībā satur variācijas par šo Dievu pirms tās pārgāja politeisma haosā. Tādā veidā, šķiet, ka lielākā daļa no reliģijām ir sākušās monoteismā un ‘’attīstījušās’’ jeb ‘’pārveidojušās’’ politeismā, animismā (animisms (latīņu: anima –dvēsele- ir seno tautu priekšstats, ka dabā visam ir dvēsele, ka pat nedzīvas lietas spēj just un domāt) un maģismā – bet ne otrādi. (Islama reliģija ir ļoti rets gadījums apgājis pilnu apli atpakaļ uz monoteisma ticību). Pat ar šo kustību politeisms (daudzdievība) bieži vien ir funkcionāli monoteisks vai henoteisks. Šī ir reta politeiska reliģija, kura nepatur vienu no tās dieviem kā galveno pāri visiem citiem, bet ir ar daudziem mazāk svarīgiem dieviem, kuri funkcionē tikai kā starpnieki.

Filozofiski/ teoloģiskie argumenti par monoteismu – ir daudz filozofisko argumentu par neiespējamību pastāvēt vairāk kā viena Dieva eksistencei. Liela daļa no šiem balstās uz metafizikas (filozofijas nozare, kas meklē pirmpamatus un pirmelementus, izteikdama atziņas, kas neizriet no zinātņu konstatējumiem) pozīciju sakarā ar realitātes dabu, jeb raksturu. Diemžēl tik īsā rakstā kā šis tas būtu neiespējami argumentēt par metafizikas pozīcijas pamatiem un pēc tam parādīt, ko tie norāda attiecībā uz monoteismu, bet esiet droši, ka tur ir spēcīgs filozofisks un teoloģisks pamats attiecībā uz šīm patiesībām, kas iet atpakaļ pat tūkstošiem gadu (lielākā daļa skaidri paši par sevi). Īsumā, piedāvājam trīs argumentus, kurus varbūt kāds no jums centīsies izpētīt.

1) Ja pastāvētu vairāk kā tikai viens Dievs, tad pasaule būtu traucēta un rastos nekārtības sakarā ar daudzajiem radītājiem un daudzajām autoritātēm. Bet, pasaulē pastāv noteikta kārtība, tāpēc, pastāv tikai viens Dievs.

2) Tā kā Dievs ir pilnīgi perfekts, nepastāv iespējamība, ka varētu būt otrs Dievs, jo tad tie nebūtu vienisprāt vienā vai otrā veidā un atšķirtos no pilnīga perfekcionisma, kas nozīmētu būt mazāk perfektam un līdz ar to nebūt Dievam.

3) Kopš Dievs ir nebeidzams Viņa pastāvēšanā, Viņš nevar būt daļās vai dalīts (jo daļas nevar būt pievienotas bezgalīguma sasniegšanai). Ja Dieva eksistence nav vienīgi daļa no Viņa (kas pieder visām lietām, kurām ir eksistence vai nav), tad viņam ir jābūt nebeidzamai eksistencei. Tāpēc, nav iespējams būt divām nebeidzamām būtnēm, jo viena tad atšķirtos no otras.

Kādam varētu rasties vēlme argumentēt, ka daudzi no šiem jautājumiem neizslēdz iespējamību par apakš klases dieviem un tas ir labi. Lai arī mēs zinām, ka tas nav Bībeliski patiesi, nekas nav nepareizs ar šo teoriju. Citiem vārdiem sakot, Dievs varētu būt radījis apakš klases dievus, tomēr Viņš to nav darījis. Ja Viņš būtu, tad šie ‘’dievi’’ būtu limitētas, radītas būtnes – iespējams līdzīgas eņģeļiem (Ps.82). Šis nenodara pāri monoteismam, kurš nesaka, ka nav iespējas pastāvēt kādai citai garīgai būtnei – bet gan saka vienīgi to, ka nav nekādas iespējas pastāvēt vairāk kā tikai vienam Dievam.

Atpakaļ uz latvisko versiju