Vai kristīšana ir nepieciešama pestīšanai? Kas ir kristāmā atjaunošana?

Jautājums: Vai kristīšana ir nepieciešama pestīšanai? Kas ir kristāmā atjaunošana?

Atbilde: Kristāmā atjaunošana ir ticība, ka personai ir jābūt kristītai kārtībā, lai saņemtu pestīšanu. Mēs esam pārliecināti un apgalvojam, ka kristības ir svarīgs katra Kristieša solis paklausībai un padevībai, bet mēs kategoriski noraidām to, ka kristīšana ir nepieciešama pestīšanas saņemšanai. Mūsu pārliecība ir tā, ka katrs Kristieties ir jābūt kristīts ar ūdenī iegremdēšanu. Kristīšana ilustrē ticīgā identifikāciju ar Kristus nāvi, apbedīšanu un augšāmcelšanos. Rom.6:3-4 paziņo: ‘’Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.’’ Iegremdēšana ūdenī ilustrē miršanu un apbedīšanu ar Kristu. Piecelšanās no ūdens ilustrē Kristus augšāmcelšanos.

Pieprasīt kaut ko papildus pestīšanas saņemšanai, izņemot ticību Jēzum Kristum, ir uzstāt uz to, ka pestīšana jāpelna ar darbiem. Pievienojot kaut ko evaņģēlijam ir tas pats, kas teikt, ka Jēzus nāve pie krusta nebija pietiekama izpirkt mūsu pestīšanu. Teikt, ka mums jābūt kristītiem kārtībā, lai tiktu glābti ir tas pats, kas teikt, ka mums jāpievieno mūsu labie darbi un paklausība papildus Kristus nāvei kārtībā, lai tas būtu pietiekami pestīšanai. Jēzus nāve ir pilnīgi pietiekama un ir nomaksājusi sodu par mūsu grēkiem (Rom.5:8; 2.Kor.5:21). Maksa, ko Jēzus samaksāja mūsu ‘’labā’’ ir atbilstoša un pietiekama caur ticību vien (Jņ.ev.3:16; Ap.d.16:31; Ef.2:8-9). Tāpēc, kristības ir svarīgs solis pēc pestīšanas saņemšanas, bet nedrīkst būt pieprasīta lieta pestīšanas saņemšanai.

Jā, daži panti, šķiet norāda uz to, ka kristīšana ir nepieciešama pestīšanas saņemšanai. Tomēr, ja Bībele apgalvo tik nepārprotami un skaidri, ka pestīšana tiek saņemta tikai un vienīgi caur ticību (Jņ.ev.3:16; Ef.2:8-9; Tit.3:5), tad šo pantu izskaidrojums varētu būt ne tāds, kā pirmajā mirklī šķiet. Nav iespējams, ka Svētie Raksti varētu būt pretrunīgi. Bībeles laikos persona, kas pārgāja no vienas ticības uz otru bieži vien tika kristīta, lai identificētu pievēršanos citai ticībai. Kristīšana bija ar nozīmi, lai parādītu pievēršanos citai ticībai publiski. Tie, kuri noraidīja piedāvājumu tikt kristītiem teica, ka viņi netic pa īstam. Tātad, apustuļu un agro mācekļu sapratnē doma, ka ticīgais varētu būt nekristīts nebija iedomājama un pieņemama. Ja persona teica, ka tic Kristum, tomēr publiski kaunējās to izrādīt, tas norādīja, ka tai personai nav īstas ticības.

Kā arī, ja kristīšana ir nepieciešama pestīšanas saņemšanai, tad kāpēc Pāvils rakstīja: ‘’Paldies Dievam, ka es pie jums cita neviena neesmu kristījis kā vien Krispu un Gaju’’ (1.Kor.1:14)? Kāpēc viņam vajadzēja teikts šos vārdus - ‘’Jo Kristus mani nav sūtījis kristīt, bet evaņģēliju sludināt, ne gudriem vārdiem, lai Kristus krusts nepaliktu bez satura’’ (1.Kor.1:17)? Skaidrs, ka šinī pantā Pāvils strīdas ar divīzijām jeb partijām, kas bija nomocījušas Korintas baznīcu. Tomēr, kā gan Pāvils varēja teikt: ‘’paldies Dievam, ka es nevienu neesmu kristījis...,’’un ‘’jo Kristus mani nav sūtījis kristīt...,’’ ja kristīšana tiešām būtu bijusi nepieciešama pestīšanas saņemšanai? Ja kristīšana būtu bijusi nepieciešama pestīšanas saņemšanai, tad burtiski Pāvila teiktais nozīmētu, - ‘’es esmu pateicīgs, ka neesat glābti, pestīti’’ un ‘’Kristus mani nesūtīja glābt.’’ No Pāvila puses tas būtu neticami smieklīgs apgalvojums. Tālāk, kad Pāvils galvenajos vilcienos detalizēti apraksta savas domas par evaņģēliju (1.Kor.15:1-8), tad kāpēc viņš tik nevērīgi aizmirst pieminēt kristīšanu? Ja kristīšana ir nepieciešams pieprasījums pestīšanai, tad kā gan katrs no evaņģēlija izklāstiem aizmirst to pieminēt?

Kristāmā atjaunošana nav Bībelisks jēdziens. Kristīšana neglābj no grēka, bet no sirdsapziņas gan. Lasot 1.Pēt.3:21, kur viņš (Pēteris) māca, ka kristīšana nebija ceremoniāla rīcība personas fiziskajai šķīstīšanai, bet gan lūgums pēc labas sirdsapziņas attiecībā pret Dievu. Kristības ir simbols tam, kas jau ir noticies personas sirdī un dzīvē pēc uzticēšanās Kristum kā Glābējam (Rom.6:3-5; Gal.3:27; Kol.2:12). Kristīšanās ir nopietns padevības solis, ko katram Kristietim būtu jāpieņem. Kristības nevar būt pieprasītas vai pavēlētas pestīšanas saņemšanai. Ja tā notiek, tad tas ir uzbrukums un noraidījums Kristus nāves pietiekamībai un Viņa atdzimšanai.

Atpakaļ uz latvisko versiju