Vai Jēzus eksistē? Vai pastāv vēsturisks pierādījums par Jēzus eksistenci?



Jautājums: Vai Jēzus eksistē? Vai pastāv vēsturisks pierādījums par Jēzus eksistenci?

Atbilde:
Parasti, kad tiek uzdots šis jautājums, interesējošā persona uzstāda jautājumu izejot ”ārpus Bībeles Rakstiem.” Mēs nepieļaujam domu, ka Bībele nevarētu būt uzskatāms un ticams avots liecībai par Jēzus eksistenci. Jaunais Testaments satur simtiem atsauksmes par Jēzu. Ir tādi, kas datē evaņģēlija uzrakstīšanu uz mūsu ēras otro gadsimtu, vairāk nekā 100 gadus pēc Jēzus nāves. Pat, ja tā būtu taisnība, (ko mēs stingri apstrīdam) tomēr katra senā liecība, kas rakstīta mazāk nekā 200 gadus pēc kāda svarīga notikuma, tiek pieņemta kā ļoti nopietns pierādījums. Turklāt lielākais zinātnieku vairums (kristieši un ne-kristieši) apstiprina, ka Pāvila vēstules ir uzrakstītas pirmajā gadsimtā (m.ē.). Mazāk nekā 40 gadus pēc Jēzus nāves. Saskaņā ar senajiem manuskriptiem šis ir ārkārtīgi spēcīgs pierādījums tam, ka pirmajā gadsimtā (m.ē.), senajā Izraēlā, ir dzīvojis vīrs vārdā Jēzus.

Svarīgi zināt, ka m.ē. 70 gados romieši iebruka Jeruzalemē to izpostot un nokaujot lielu daļu tās iedzīvotāju. Pilsētas tika nodedzinātas līdz zemei. Tāpēc nav pārsteigums, ka lielākā daļa pierādījumu par Jēzu Kristu tika iznīcināti. Daudzi no Jēzus aculieciniekiem bija nogalināti. Šie fakti samazina izdzīvojušo aculiecinieku liecības par Jēzu.

Zinot, ka Jēzus kalpošana aprobežojās galvenokārt šaurā, nenozīmīgā Romas impērijas nostūrī, pārsteidzoši liels informācijas daudzums ir atrodams mūsu laicīgās vēstures avotos. Svarīgākais no vēstures liecībām ir sekojošais:

Pirmā gadsimta romiešu orators, jurists un senators Tacits, kurš tiek uzskatīts par vienu no precīzākajiem vēsturniekiem senajā pasaulē min māņticīgos ”Kristiešus” (Kristus - kas ir no latīņu Christ), kas cieta no Poncija Pilāta viņa valdīšanas laikā Tibērijā. Suetonius, galvenais sekretārs, rakstīja imperatoram P. E. T. Adriānam: ”tur bija cilvēks - nosaukts Chrestus (Kristus), kas dzīvoja mūsu gadsimta pirmajā pusē” ( Hronika 15. 44).

Flāvijs Josefs bija slavenākais ebreju vēsturnieks. Savos rakstos (senajos) viņš runā par Jāni, kuram ”bija brālis Jēzus saukts par Kristu.” Tur ir polemisks (strīdīgs) pants (18:13), kas saka: ”ap šo laiku dzīvoja Jēzus, gudrs cilvēks, ja vien tas ir piedienoši saukt Viņu par cilvēku. Jo viņš darīja pārsteidzošus varoņdarbus...Viņš bija Kristus...Viņš parādījās tiem atkal dzīvs trešajā dienā, kā dievišķie, senie pravieši jau bija sludinājuši šo faktu un desmit tūkstošiem citas brīnišķīgas lietas, kas uz Viņu attiecināmas.” Viena no versijām skan: ”Ap šo laiku tur bija gudrs vīrs vārdā Jēzus. Viņa uzvedība bija laba un Viņš bija zināms kā šķīsts un tikumīgs. Un daudzi cilvēki no jūdu ciltīm un citām tautām kļuva par viņa mācekļiem. Pilāts notiesāja Viņu uz nāvi ar piesišanu pie krusta. Bet tie, kuri kļuva par viņa mācekļiem turpināja sekot Viņa mācībai. Viņi ziņoja, ka Jēzus ir parādījies viņiem trešajā dienā pēc Viņa nāves un to, ka Viņš ir dzīvs. Saskaņā ar ko, Viņš varēja būt iespējamais Mesija attiecībā uz ko apustuļi pārskaitīja visus Viņa paveiktos brīnumus.”

Julius Africanus citē vēsturnieku Thallu diskusijā par tumsu, kas sekoja pēc Jēzus Kristus krustā sišanas (Saglabājušies/ Pastāvošie raksti 18).

Plīnija Jaunākā vēstulēs 10:96 ir dokumentētas agrīno Kristiešu dievkalpojumu prakses ieskaitot to, ka Jēzus tika pielūgts kā Dievs. Viss tika darīts ētiski un viņš norāda arī uz mīlestības svētkiem un tā Kunga vakariņām.

Babilonijas Talmuds (Sanhedrins 43a) apstiprina, ka Jēzus tika sists krustā Lieldienu vakarā un apsūdzēts burvestību praktizēšanā tā veicinot ebreju atkrišanu.

Samosatas Lukiāns bija otrā gadsimta grieķu rakstnieks. Viņš atzina to, ka Kristieši pielūdza Jēzu, kas iepazīstināja viņus ar jaunu mācību un viņu labā tika sists krustā. Viņš teica, ka Jēzus mācība ietvēra brālīgas attiecības starp ticīgajiem, pārvēršanās svarīgumu un svešu dievu noliegšanu. Kristieši dzīvoja saskaņā ar Jēzus dotajiem norādījumiem. Ticēja, ka ir mūžīgi un izcēlās ar nicinājumu pret nāvi. Bija pašaizliedzīgi, dievbijīgi, gatavi ziedoties citu labā un atteikties no materiālajām vērtībām.

Mara Bar- Serapions apstiprina, ka Jēzus bija uzskatīts par gudru un tikumīgu vīru; starp daudziem pieņemts kā Izraēlas kungs un ķēniņš; ebreju nogalināts, bet pirms tā dzīvojis šķīstu dzīvi mācot Savus sekotājus.

Tad vēl mums ir viszinošie (gnostiskie) raksti: (Taisnības evaņģēlijs, Jāņa apokrifi, Tomasa evaņģēlijs, zinātniskais darbs par augšāmcelšanos). Tie visi runā par Jēzu.

Patiesībā mēs varētu restaurēt evaņģēliju no ne- kristiešu sarakstītajiem materiāliem. Jēzus bija saukts par Kristu (F. Josefs), veica maģiskas darbības, vadīja izraēliešus jaunā mācībā un ebreju Lieldienās tika sists krustā viņu labā (Babilonijas Talmuds un K.Tacits). Jēzus apgalvoja, ka ir Dievs un solīja atgriezties (Elizers); Viņa sekotāji ticēja Viņa teiktajam kalpojot Viņam kā Dievam (Plīnijs Jaunākais).

Pastāv pārliecinoši un neapgāžami pierādījumi par Jēzus Kristus eksistenci gan laicīgajā, gan Bībeles vēsturiskajā periodā. Iespējams, ka lielākais pierādījums par to, ka Jēzus dzīvoja un mira ir tas, ka tūkstošiem Kristiešu m.ē. pirmajā gadsimtā, tostarp divpadsmit apustuļi, bija gatavi ziedot savu dzīvību Jēzus Kristus mācības labā. Cilvēki mirs par to, kam viņi tic, lai pierādītu, ka tā ir taisnība. Bet neviens nemirs par to, ko viņi uzskata par meliem un nepatiesību.


Atpakaļ uz latvisko versiju


Vai Jēzus eksistē? Vai pastāv vēsturisks pierādījums par Jēzus eksistenci?