Vai Jēzus eksistē? Vai ir pārliecinošs pierādījums viņa eksistencei?

Jautājums: Vai Jēzus eksistē? Vai ir pārliecinošs pierādījums viņa eksistencei?

Atbilde: Parasti, kad tiek uzdots šis jautājums, interesējošā persona uzstāda jautājumu izejot ‘’ārpus Bībeles Rakstiem’’. Mēs nepieļaujam domu, ka Bībele nevarētu būt uzskatāms un ticams avots liecībai par Jēzus eksistenci. Jaunais Testaments satur simtiem atsauksmes un norādījumus par Jēzu. Ir tādi, kas datē evaņģēlija uzrakstīšanu mūsu ēras otrajā gadsimtā. Vairāk nekā 100 gadus pēc Jēzus nāves. Pat ja tas būtu taisnība, (ko mēs stingri apstrīdam) attiecībā uz senajām liecībām, kas ir rakstītas mazāk kā 200 gadus pēc svarīgā notikuma tiek apsvērts kā ļoti nopietns pierādījums. Papildus, lielais vairums zinātnieku (kristieši un ne-kristieši) apstiprina, ka Paula Vēstījums (tomēr ne visi) ir uzrakstīts pirmajā gadsimtā (M.Ē). Mazāk nekā 40 gadus pēc Jēzus nāves. Saskaņā ar senajiem manuskriptiem, šis ir ārkārtēji spēcīgs pierādījums tam, ka pirmajā gadsimtā (M.Ē), senajā Izraēlā ir dzīvojis vīrs vārdā Jēzus.

Ir svarīgi atzīt, M.Ē. ka 70 gados romieši iebruka Jeruzalemē to izpostot un nokaujot lielu daļu iedzīvotāju. Veselas pilsētas bija nodedzinātas līdz zemei. Sakarā ar šo, nav pārsteigums, ka liela daļa pierādījumu par Jēzu Kristu tika iznīcināti. Daudzi no Jēzus aculieciniekiem bija nogalināti. Šie fakti samazina izdzīvojušo aculiecinieku apstiprinājumus un liecības par Jēzu.

Zinot, ka Jēzus kalpošana aprobežojās galvenokārt šaurā, nenozīmīgā Romas impērijas nostūrī, pārsteidzoši liels informācijas daudzums ir atrodams mūsu laicīgās vēstures avotos. Svarīgākais no vēstures liecībām ir sekojošais:

Pirmā gadsimta romiešu orators, jurists un senators Tacits, kurš tiek uzskatīts par vienu no precīzākajiem vēsturniekiem senajā pasaulē, min māņticīgos ‘’Kristiešus’’ (Kristus- kas ir no latīņu Christ), kas ir cietuši no Poncija Pilāta viņa valdīšanas laikā Tibērijā. Suetonius, galvenais sekretārs rakstīja imperatoram P. E. T. Adriānam:, tur bija cilvēks - nosaukts Chrestus (Kristus), kas dzīvoja mūsu gadsimta pirmajā pusē. ( Hronika 15. 44).

Flāvijs Josefs bija slavenākais ebreju vēsturnieks. Viņa senajos rakstos viņš griežas pie Jāņa (kuram bija brālis Jēzus saukts par Kristu). Tur ir polemisks (strīdīgs) pants (18:13), kas saka: ‘’tagad, te ap šo laiku bija Jēzus, gudrs cilvēks, ja vien tas ir piedienoši saukt Viņu par cilvēku. Jo viņš darīja pārsteidzošus varoņdarbus...Viņš bija KRISTUS...Viņš parādījās tiem atkal dzīvs trešajā dienā, kā Dievišķie, senie pravieši jau bija sludinājuši un desmit tūkstošiem citas brīnišķīgas lietas, kas uz Viņu bija attiecināmas.‘’ Viena no versijām skan: ‘’Ap šo laiku tur bija gudrs vīrs vārdā Jēzus. Viņa uzvedība bija laba un Viņš bija zināms kā šķīsts un tikumīgs. Un daudzi cilvēki no jūdu ciltīm un citām tautām kļuva par viņa mācekļiem. Pilāts notiesāja Viņu uz nāvi ar piesišanu pie krusta. Bet tie, kuri kļuva par viņa mācekļiem turpināja sekot Viņa mācībai. Viņi ziņoja, ka Jēzus ir parādījies viņiem trešajā dienā pēc Viņa nāves un to, ka Viņš ir dzīvs. Saskaņā ar ko, Viņš bija iespējamais Mesija, attiecībā uz ko apustuļi pārskatīja Viņa paveiktos brīnumus.’’

Julius Africanus citē vēsturnieku Thallu diskusijā par tumsību, kas sekoja pēc Jēzus Kristus krustā sišanas. (Saglabājušies, jeb Pastāvošie raksti 18).

Plīnija Jaunākā, vēstulēs 10: 96 ir dokumentēti agrīnie kristiešu dievkalpojumi praksē ieskaitot to, ka Jēzus tika pielūgts kā Dievs, kas bija pamatoti ētiski un viņš norāda arī uz mīlestības svētkiem un tā Kunga vakariņām.

Babilonijas Talmuds (Sanhedrins 43a) apstiprina, Jēzus tika sists krustā Lieldienu vakarā un apsūdzēts burvestību praktizēšanā, tā veicinot ebreju atkrišanu.

Samosatas Lukiāns bija otrā gadsimta grieķu rakstnieks, kurš atzīst, ka kristieši pielūdza Jēzu, kurš iepazīstināja viņus ar jaunām mācībām un bija krustā sists viņu labā. Viņš teica, ka Jēzus mācība ietvēra brālīgas attiecības starp ticīgajiem, atgriešanās svarīgumu un svešu dievu noliegšanu. Kristieši dzīvoja saskaņā ar Jēzus dotajiem norādījumiem. Ticēja, ka viņi ir mūžīgi, izcēlās ar nicinājumu pret nāvi. Bija pašaizliedzīgi, dievbijīgi, gatavi ziedoties citu labā un atteikties no materiālajām vērtībām.

Mara Bar- Serapions apstiprina, ka Jēzus bija uzskatīts kā gudrs un tikumīgs vīrs, no daudziem pieņemts kā Izraēlas kungs un ķēniņš. Ebreju nogalināts un dzīvojis šķīstu dzīvi mācot Viņa sekotājus.

Tad vēl mums ir viszinošie (gnostiskie) raksti: (Taisnības evaņģēlijs, Jāņa apokrifi, Tomasa evaņģēlijs, zinātniskais darbs par augšāmcelšanos), ko Jēzus minēja savas dzīves laikā uz zemes.

Patiesībā mēs varam restaurēt evaņģēliju no paša sākuma, no ne- kristiešu rakstītajiem resursiem. Jēzus bija saukts par Kristu, (F. Josefs) veica maģiskas darbības, vadīja izraēliešus jaunā mācībā un tika krustā sists par tiem. (Babilonijas Talmuds) (K.Tacits). Jēzus apgalvoja, ka ir Dievs un solīja atgriezties, (Elizers), kā apgalvojumam Viņa sekotāji ticēja kalpojot Viņam kā Dievam. (Plīnijs Jaunākais).

Pastāv pārliecinoši un neapgāžami pierādījumi par Jēzus Kristus eksistenci gan laicīgajā, gan Bībeles vēsturiskajā periodā. Iespējams, ka lielākais pierādījums par Jēzus pastāvēšanu ir tas, ka tūkstošiem kristiešu M. Ē. Pirmajā gadsimtā, tostarp divpadsmit apustuļi, bija gatavi ziedot savu dzīvību Jēzus Kristus mācības labā. Cilvēki mirs par to, kam viņi tic, lai pierādītu, ka tā ir taisnība. Bet neviens nemirs par to, ko viņi uzskata par meliem un netaisnību.

Atpakaļ uz latvisko versiju