Ko darīt Kristiešiem vecākiem, ja zudis dēls (vai meita)?

Jautājums: Ko darīt Kristiešiem vecākiem, ja zudis dēls (vai meita)?

Atbilde: Stāstā par pazudušo dēlu (Lk.ev.15:11-32) ir vairāki principi, ko ticīgi vecāki var izmantot un mācīties, kā reaģēt uz bērnu uzvedību, kas ir pretstatā ar to, ko vecāki tiem ir mācījuši. Visiem vecākiem ir jāatceras viena lieta – no brīža, kad bērns ir sasniedzis pilngadību, viņš nav vairāk zem vecāku autoritātes.

Pazudušā dēla stāstā, jaunākais dēls paņem viņa mantojuma daļu un aiziet uz tālu zemi, kur to izšķiež. Bērna gadījumā, kurš nav piedzimis par jaunu kā ticīgais, tas ir tikai laika jautājums, un tādas lietas notiek dabiski pašas no sevis. Bērnu, kas kādā brīdī aiziet prom no ticības Kristum, mēs saucam par ‘’zudušo’’. Šā vārda nozīme ir- ‘’kāds, kas izlietojis savus resursus izšķērdīgi,’’ - labs apraksts bērnam, kas atstāj mājas un izšķērdē garīgo ieguvumu, ko vecāki viņā ir ielikuši. Visi audzināšanas, mācīšanas, mīlestības, rūpju un uzmanības gadi ir aizmirsti sakarā ar to, ka bērns saceļas pret Dievu. Jo visas sacelšanās pirmkārt ir pret Dievu un tas ir nepārprotami skaidri, ka bērni saceļas pret saviem vecākiem un viņu autoritāti.

Ievērojiet, ka tēvs stāsta pantos neattur savu dēlu no aiziešanas prom. Kā arī viņš neseko tam, lai to aizsargātu. Drīzāk, viņš paliek mājās un lūdzas. Kad dēls nāk pie ‘’saprašanas’’, redz savas kļūdas un atgriežas mājās, tad tēvs, kas bija to gaidījis, redzot dēlu atgriežamies, skrien tam pretī saņemt viņu pat ja viņš vēl ir ‘’tālu prom.’’

Kad mūsu dēli un meitas uzsāk savus dzīves ceļus- pieņemot, ka viņi ir legāli to darīt- un izdara izvēles, lai arī mēs zinām, ka viņu izvēle atnesīs smagas sekas, mums ir jāpaliek savā vietā un jāļauj viņiem kļūdīties. Vecāki neseko bērniem, neiejaucas ar pamācībām, bet gan paliek mājās, uzticīgi lūdzas un seko zīmēm, ka bērns sāk nožēlot un maina attieksmi. Bet līdz tas nāk, vecāki patur pie sevis padomus, neatbalsta dumpinieku un neiejaucas (1.Pēt.4:15).

Kad bērni kļūst pieauguši, viņi ir pakļauti tikai un vienīgi Dieva autoritātei un valdības autoritātei (Rom.13:1-7). Kā vecākiem, mums jāatbalsta mūsu zudušie dēli un zudušās meitas ar mīlestību un lūgšanām. Kā arī mums jābūt gataviem vienmēr viņiem palīdzēt atrast atkal ceļu pie Dieva. Dievs bieži vien atļauj izciest pašu sev uzliktās bēdas un ciešanas, lai mēs augtu gudrībā un katra tiešais pienākums ir reaģēt atbilstoši. Kā vecāki - mēs nevaram glābt savus bērnus - tikai Dievs to var. Bet līdz tas laiks nāks, mums atliek vienīgi novērot, lūgt un atstāt lietu Dieva rokās. Tas varētu būt ļoti sāpīgs process, bet izdzīvots pēc Bībeles principiem, tas atnesīs sirds un prāta mieru. Mēs nevaram un nedrīkstam nosodīt mūsu bērnus, tikai Dievs to var. Un šajā frāzē mēs varam atrast lielu mierinājumu: ‘’... Vai visas pasaules soģis nedarīs taisni?’’ (1.Moz.gr.18:25b).

Atpakaļ uz latvisko versiju

Ko darīt Kristiešiem vecākiem, ja zudis dēls (vai meita)?