Ko saka Bībele par Kristiešiem, kuri kalpo militārajā dienestā?

Jautājums: Ko saka Bībele par Kristiešiem, kuri kalpo militārajā dienestā?

Atbilde: Bībele satur lielu daudzumu informācijas par kalpošanu militārajā dienestā. Kaut arī daudzi Bībeles panti par kalpošanu militārajā dienestā ir doti līdzībās, tomēr daudzi no tiem attiecas tieši uz šo jautājumu. Tomēr Bībele neuzsver specifiski vai kalpošana militārajā dienestā ir atbalstāma vai noliedzama. Tajā pašā laikā Kristieši var būt droši, ka kalpošana kā kareivim ir augsti respektēta cauri visiem Svētajiem Rakstiem un šāda veida kalpošana ir pilnīgi saskanīga ar Bībeles uzskatu par šo jautājumu.

Pirmais piemērs par kalpošanu militārajā dienestā ir atrodams 1.Moz.gr.14, kad Ābrahama brāļa dēlu Latu nolaupīja Ēlamas ķēniņš Kedarlaomers un viņa sabiedrotie (12.p.). Kad Ābrahams to uzzināja, viņš lika 318 vīriem nostāties kaujas gatavībā. Tad viņš uzbruka Ēlamas ķēniņam un sakāva to, atvedot mājās Latu. Šeit mēs lasām par bruņotiem spēkiem, kas savienojās ar dižciltīgu mērķi – izglābt un aizsargāt nevainīgo.

Vēlākajā Izraēlas vēsturē tās nācijas izveidoja pastāvīgu armiju. Apziņa un ticība, ka Dievs varētu būt Dievišķs Karavīrs un varētu aizsargāt tās cilvēkus neskatoties uz to militāro spēku varētu būt bijis tas iemesls, kāpēc Izraēla ļoti lēnu un vēlu attīstīja savu armiju. Pastāvīga, oficiāla armija tika izveidota tikai pēc stingras, centralizētas politikas, ko attīstīja Sauls, Dāvids un Solomons. Sauls bija pirmais, kas noformēja pastāvīgu armiju (1.Sam.13:2; 24:2; 26:2).

Saula iesākto turpināja Dāvids. Viņš palielināja armiju, ieveda nolīgtus karavīrus no citiem reģioniem, kuri bija uzticīgi tikai viņam vienīgajam ((2.Sam.15:19-22) un nodeva savas armijas vadību Joāba rokās, ko iecēla par virspavēlnieku. Dāvida vadībā Izraēlas armija kļuva vairāk agresīva sakarā ar tās ofensīvo militāro politiku, iekarojot arī apkārtējās valstis kā piem. Amona zemi (2.Sam.11:1; 1.Lku.gr.20:1-3). Dāvids nostabilizēja sistēmu no 12 grupām, kas sastāvēja no 24.000 vīru un tie mainījās nepārtraukti tā, ka katra grupa kalpoja militārajā dienestā vienu mēnesi gadā. Lai arī Solomona valdīšanas laikā pastāvēja miers, tomēr viņš paplašināja savu armiju pievienojot kaujas ratus un jātniekus (1.Kēn.10:26). Pastāvīga armija Izraēlā turpināja augt (tomēr dalījās pa valstiņām pēc Solomona nāves), līdz p.m.ē. 586g. Izraēla (jūdi) beidza savu pastāvēšanu kā politiska vienība.

Jaunajā Testamentā Jēzus brīnījās kad Romiešu virsnieks (senajā Romā pār 100 karavīriem) pietuvojās viņam. Virsnieka attieksme pret Jēzu norādīja uz viņa skaidru, dziļu un nepārprotamu izpratni par autoritātēm, kā arī viņa ticību Jēzum (Mt.ev.8:5-13). Jēzus neapsūdzēja viņu viņa karjeras izvēlē. Daudzi kara virsnieki ir minēti Jaunajā Testamentā un slavināti kā Kristieši, dievbijīgie, un cilvēki ar Dieva raksturu (Mt.ev.8:5; 27:54; Mk.ev.15:39-45; Lk.ev.7:2; 23:47; Ap.d.10:1; 21:32; 28:16).

Vietas un nosaukumi var mainīties, bet mūsu armijas spēkiem vajadzētu būt tikpat cienījamiem un respektējamiem, kā ir cienīti Bībelē minētie virsnieki. Karavīra pozīcija bija ļoti augstu respektēta. Piem. Pāvils apraksta Epafroditu, Kristieti, kā viņa ‘’cīņas biedru’’ (Fil.2:25). Bībele arī izmanto militārus terminus aprakstot to, ka jābūt stipram Tajā Kungā un jābruņojas ar visiem Dieva ieročiem (Ef.6:10-20), ieskaitot pat visus kareivīgos atribūtus.

Jā, kad Bībele runā par kalpošanu armijā, tad aprakstītie panti ir gan tieši, gan netieši. Visi Kristieši - gan sievietes, gan vīrieši, kuri kalpo savai valstij ar reputāciju, godu un cieņu var būt absolūti droši, ka pilsoņu tiesības, ko tie izpilda ir piedotas un cienītas no mūsu visaugstākā Dieva. Kā arī visi, kas kalpo armijā ir nopelnījuši mūsu cieņu un pateicību.

Atpakaļ uz latvisko versiju