Kāpēc pastāv tik daudz un dažādas Kristīgās interpretācijas jeb izskaidrojumi?



Jautājums: Kāpēc pastāv tik daudz un dažādas Kristīgās interpretācijas jeb izskaidrojumi?

Atbilde:
Svētie Raksti saka, ka ir ”viens Kungs, viena ticība, viena kristība” (Ef.4:5). Šis pants uzsver vienotību, kurai vajadzētu pastāvēt Kristus miesā, jo mūsos visos mājo ”viens Gars” (pants 4). Trešajā pantā Pāvils aicina būt pazemīgiem, lēnprātīgiem, pacietīgiem un mīlēt vienam otru – tas ir viss, kas nepieciešams vienotības saglabāšanai. Saskaņā ar 1.vēstuli Kor.2:10-13 Svētais Gars zina Dieva prātu (pants 11), ko Viņš atklāj (pants 10) un māca (pants 13) visiem, kuros iemājo. Šo Svētā Gara aktivitāti sauc par apskaidrību vai atskārsmi.

Nevainojamā, perfektā pasaulē katram ticīgajam vajadzētu studēt Bībeli apzinīgi un paklausīgi (2.Tim.2:15) caur lūgšanām un paļauties uz Svētā Gara apskaidrību. Kā mēs to skaidri varam redzēt, šī pasaule ir tālu no nevainojamības. Patiesībā ne visi, kas saņem Svēto Garu klausās Viņā. Daudzi, esot Kristieši, sāpina Garu (Ef.4:30). Jautājiet jebkuram pedagogam – pat vislabākajam skolotājam būs stāsts par untumainu skolnieku, kas šķiet vienkārši atsakās mācīties neskatoties uz visām skolotāja pūlēm. Tātad, viens no iemesliem kāpēc cilvēki iztulko Bībeli atšķirīgi ir tas, ka tie neklausa savu skolotāju – Svēto Garu.

Sekojošie ir pavisam citi iemesli plašai ticības novirzei starp tiem, kas māca Bībeli.

1. Neticība. Fakts ir tāds, ka daudzi, kas pretendē būt Kristieši, nekad nav piedzimuši no jauna. Viņi sauc sevi par ”Kristiešiem,” bet īstenībā viņu sirdīs nav ne vismazāko pārmaiņu. Daudzi uzdrošinās mācīt Bībeli īstenībā tai neticot. Viņi pretendē uz to, ka runā Dieva Vārdu, tomēr dzīvo neticības stāvoklī. Visnepareizākie Svēto Rakstu izskaidrojumi nāk no šādiem avotiem.

Neticīgajam nav iespējams saprast un izskaidrot pareizi Svētos Rakstus. ”Miesiskais cilvēks nespēj uzņemt to, kas nāk no Dieva Gara, jo tas viņam ir muļķība. Viņš nevar to saprast, jo tas ir izdibināms garīgi” (1.Kor.2:14). Neglābts cilvēks, kas nav Kristū, nav spējīgs saprast Bībeles patiesību. Viņam nav dota apskaidrība. Bez tam, pestīšana nav garantēta pat tiem, kas ir mācītāji vai teologi.

Haoss, kas nāk no neticības vislabāk ir aprakstīts Jņ.ev.12:28-29. Jēzus lūdzās uz Dievu sakot: ”Tēvs, pagodini Savu Vārdu!” Tēvs Viņam no debesīm atbildēja skaļā balsī, ko dzirdēja visi apkārtesošie. Taču ievērojiet atšķirības, kā tie to izskaidroja: ”Ļaužu pūlis, kas tur stāvēja un bija to dzirdējuši, sacīja: ”tas bija pērkons,”- citi teica: ”uz viņu runājis eņģelis!’ Visi dzirdēja vienu un to pašu – saprotamu paziņojumu no debesīm – tomēr, katrs dzirdēja to, ko viņš gribēja dzirdēt.

2. Apmācības nepietiekamība. Apustulis Pēteris brīdināja par tādiem, kas Svētos Rakstus iztulko nepareizi izglītības trūkuma dēļ. Daudzi māca nepareizas, kļūdainas mācības tāpēc, ka viņi ir ”neizglītoti” jeb nekompetenti (2.Tēt.3:16). Timotejs ir teicis: ”Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu” (2.Tim.2:15). Nav viegla ceļa uz piedienīgu un pareizu Bībeles izskaidrojumu; mēs esam piespiesti to studēt.

3. Vāja hermeneitika (sengrieķu hermēneutikē (technē) iztulkošanas, izskaidrošanas prasme). Bezgala daudz kļūdu tiek pieļauts tāpēc, ka netiek pielietotas labas izskaidrošanas prasmes. Izceļot kādu pantu no tuvākā, tam piederošā konteksta, var sabojāt visa paragrāfa nolūku, īsto nodomu. Kādas nodaļas vai grāmatas daudzpusīgāka konteksta ignorēšana, vai vēsturisko/ kulturālo kontekstu neizprašana neizbēgami noved pie problēmas.

4. Izglītības trūkums par Dieva Vārdu kopumā. Apolls bija spēcīgs un daiļrunīgs sludinātājs, bet viņš zināja tikai Jāņa Kristītāja mācību. Viņš nezināja neko par Jēzu un Viņa piedāvāto pestīšanu, tātad viņa vēsts bija nepilnīga. ”Kad Priskilla un Akils viņu dzirdēja, tie pieņēma viņu pie sevis un vēl skaidrāk izklāstīja viņam Dieva ceļu.” (Ap.d.18:24-28). Pēc tam Apolls mācīja par Jēzu Kristu. Dažām grupām un arī individuālām personām mūsdienās ir nepilnīga vēsts, jo viņi koncentrējas uz noteiktām nodaļām vai pantiem izslēdzot kādus citus. Viņiem sagādā grūtības salīdzināt Svētos Rakstus ar Svētajiem Rakstiem un tādēļ viņi cieš neveiksmes.

5. Savtība un lepnums. Skumji apzināties, bet daudzi Bībeles iztulkojumi ir balstīti uz individuāliem, personiskiem aizspriedumiem un iemīļotākajām mācībām. Daži cilvēki saskata izdevību personiskam paaugstinājumam ar ”jaunu perspektīvu” atklāšanu vai izvirzīšanu Svētajos Rakstos. (lasiet aprakstu par nepatiesiem skolotājiem Jūdas vēstulē).

6. Izaugsmes trūkums. Ja Kristieši nepieredz izaugsmi, kā tas vajadzētu būt, tad viņu sapratne par Dieva Vārdu ir ietekmēta, ierobežota. ”Es jūs dzirdīju ar pienu un citu barību nedevu, tādēļ, ka jūs to nespējāt uzņemt un arī tagad nespējat, jo jūs vēl esat miesīgi.” (1.Kor.3:2-3). Nenobriedis Kristietis nav gatavs Dieva Vārda ”barībai.” Ievērojiet, ka pierādījums Kristiešu miesiskumam ir tajā, ka tie nav vienoti un šķeļas savās baznīcās. (pants 4).

7. Nepiedienīgs vai pārmērīgs uzsvars uz tradīcijām. Dažas no baznīcām pretendē uz to, ka tic Bībelei, bet Svēto Rakstu iztulkojumi vienmēr ir, tā sakot, izfiltrēti caur baznīcu nostiprinātajām tradīcijām. Kad Bībeles mācība nonāk konfliktā ar kādu no baznīcas tradīcijām, tad priekšroka tiek dota tradīcijai. Šī metode efektīvi noraida Vārda autoritāti un baznīcas vadītājam piešķir pārākumu jeb augstāku varu.

Pašā svarīgākajā tās būtībā Bībele ir skaidra. Nav nekā divdomīga vai neskaidra par Kristus dievību, debesu un elles patiesumu un pestīšanu, kas dota žēlastībā caur ticību. Tomēr, ir daži mazāk svarīgi jautājumi par ko Svēto Rakstu mācība nav viegli izprotama un dabiski tas vada uz atšķirīgu Svēto Rakstu interpretējumu. Piemēram, Bībele mums nedod skaidrus norādījumus cik bieži draudzei būtu jāsanāk kopā vai kādu mūzikas stilu vajadzētu izvēlēties. Godīgi, patiesi Kristieši var nonākt pie atšķirīgiem pantu izskaidrojumiem attiecībā uz šādiem papildus jautājumiem.

Svarīga lieta ir saglabāt dogmatismu (mācības pamattēze par patiesības nemaldīgumu), kur Raksti ir skaidri un censties izvairīties no dogmatisma, kur tie nav. Baznīcām vajadzētu censties sekot agrās baznīcas modelim Jeruzalemē: ”Un viņi bija uzticīgi apustuļu mācībai, sadraudzībai, maizes laušanai un lūgšanām” (Ap.d.2:42). Agrajā baznīcā pastāvēja saliedētība un vienprātība, jo viņi bija nelokāmi un stingri apustuļu mācībā. Ja mēs atgriezīsimies pie apustuļu mācības un atteiksimies no cilvēku jaunizveidotām mācībām, dažādām iedomām, dažu baznīcu piedāvātajiem āķiem, trikiem utt., tad mums būs vienotība un saskaņa starp baznīcām.


Atpakaļ uz latvisko versiju


Kāpēc pastāv tik daudz un dažādas Kristīgās interpretācijas jeb izskaidrojumi?