Kāda ir Kristietības vēsturee?



Jautājums: Kāda ir Kristietības vēsturee?

Atbilde:
Kristietības vēsture patiesībā ir rietumu civilizācijas vēsture. Kristietībai ir visaptveroša ietekme uz sabiedrību visā kopumā – māksla, valoda, politika, likumi, ģimenes dzīve, kalendārie datumi, mūzika un pats veids kā mēs domājam ir izveidojies Kristiešu ietekmē apmēram divos gadu tūkstošos. Tāpēc stāstu par baznīcu mums vajadzētu zināt.



Baznīcas sākums.
Baznīca uzsāka darboties 50 dienas pēc Jēzus augšāmcelšanās (m.ē.35.g). Jēzus apsolīja, ka cels Savu baznīcu (Mt.ev.16:18). Ar Svētā Gara atnākšanu Vasarsvētku dienā (Ap.d.2:1-4) baznīca – ekklesia- ar nozīmi sapulcināt, sasaukt, uzsāka savu darbību oficiāli. Tajā dienā trīs tūkstoši cilvēku atsaucās uz Pētera sprediķi un izvēlējās sekot Kristum.

Sākotnēji, tie, kuri pievērsās Kristietībai bija Jūdi vai jūdaismam pievērstie un baznīcas centrs bija Jeruzalemē. Sakarā ar šo, no sākuma Kristietība bija uzskatīta kā ebreju sekta, radniecīga farizejiem, saducejiem vai eseniešiem. Tomēr, tas ko mācīja apustuļi bija ļoti atšķirīgs no citām ebreju grupu mācībām. Jēzus bija ebreju Mesija (svaidītais Kungs), kam vajadzēja nākt, lai piepildītu likumu (Mt.ev.5:17) un nodibinātu jaunu līgumu balstītu uz Viņa nāvi (Mk.ev.14:24). Šī ziņa, ar apsūdzību, ka viņi ir nogalinājuši pašu ilgi gaidīto Mesiju saniknoja daudzus ebreju līderus un daži no tiem, kā piem. Sauls no Tarsas, mēģināja ”noslaucīt” no zemes virsas visus, kas sekoja Kristum. (Ap.d.9:1-2).

Gluži pareizi ir teikt, ka Kristietība ir aizsākusies jūdaismā. Vecais Testaments lika pamatus Jaunajam un nav iespējams saprast Kristietību visā pilnībā bez Vecā Testamenta izprašanas (skat. Mt.ev. un Ebr.). Vecais Testaments izskaidro Mesijas nepieciešamību, satur vēsturi par Mesijas cilvēkiem un paredz Mesijas atnākšanu. Jaunais Testaments ir par Mesiju, kas jau ir atnācis un Viņa darbu, kas glāba mūs no grēka. Visā Savā dzīvē Jēzus piepildīja vairāk kā 300 pravietojumus pierādot, ka Viņš bija tas, par kura atnākšanu prognozēja Vecais Testaments.

Agrās baznīcas augšana.
Ne visai ilgi pēc Vasarsvētkiem baznīcas durvis bija atvērtas visiem; arī tiem, kas nebija ebreji. Evaņģēlists Filips sludināja samariešiem (Ap.d.8:5) un daudzi no tiem ticēja Jēzum Kristum. Apustulis Pēteris sludināja Kornēlija ģimenei, kas bija pagāni (Ap.d.10) un tie arī saņēma Svēto Garu. Apustulis Pāvils (bijušais baznīcas vajātājs - Sauls) izplatīja evaņģēlija ziņu visai Grieķu - Romiešu kultūras pasaulei sasniedzot pašu Romu (Ap.d.28:16) un iespējams pat iekļaujot Spāniju.

Apmēram m.ē.70 gados Jeruzaleme tika izpostīta un lielākā daļa no Jaunā Testamenta grāmatām jau bija pabeigtas un cirkulēja starp baznīcām. Nākošajos 240 gados Kristieši tika vajāti un apspiesti no Romas puses – dažreiz uz labu laimi, dažreiz pēc valdības edikta (Senajā Romā — amatpersonas paziņojums, rīkojums, pavēle).

Otrajā un trešajā gadsimtos baznīcas vadība kļuva vairāk un vairāk hierarhiska sakarā ar cilvēku skaita pieaugumu. Tajā laikā tika atklātas dažādas ķecerības, bet tūlīt arī atspēkotas; un Jaunā Testamenta kanons tika sastādīts. Vajāšanas pastiprinājās.

Romas baznīcas sākums.
M.ē.312 gadā Romas imperators Konstantīns paziņoja, ka pārvēršanās ir notikušas, Kristietība pieņemta. Apmēram 70 gadus vēlāk Teodosija valdīšanas laikā Kristietība kļuva par Romas impērijas oficiālu reliģiju. Bīskapiem tika dotas goda vietas parlamentā un apmēram ap m.ē.400-tajiem gadiem apzīmējumi vārdiem ”Romieši” un ”Kristieši” bija ar gandrīz vienādām nozīmēm.

Vēlāk, pēc Konstantīna nāves patieso Kristiešu vajāšanas beidzās. Tajā laikā pagāni bija tie, kurus vajāja līdz tie tika piespiedu kārtā ”pārvērsti” Kristiešos. Šādas, ar varu uzspiestas pārvērtības noveda cilvēkus pie tā, ka tie gāja uz baznīcām bez jebkādām maiņām sirdīs. Pagāni ienesa baznīcās savus elkus un paradumus pie kā tie bija pieraduši, kā sakarā baznīcas mainījās: ikonas, komplicētas arhitektūras, svētceļojumi un svēto godināšana tika pievienota agrās baznīcas vienkāršumam. Tajā laikā daudzi no Kristiešiem aizgāja no Romas izvēloties dzīvot izolācijā kā mūki un sākotnējā Kristietība tika iepazīstināta kā veids oriģinālā grēka nomazgāšanai.

Turpmākajos gadsimtos tika noturēti atšķirīgi baznīcu konsīliji ar mēģinājumu noteikt baznīcu oficiālo mācību, nopelt sagrozījumus un izkropļojumus no garīdznieku puses un ieviest mieru starp karojošajām frakcijām. Jo vājāka palika Romas impērija, jo baznīca kļuva spēcīgāka un varenāka, un starp Rietumu un Austrumu baznīcām radās nesaskaņas un domstarpības. Rietumu (latīņu) baznīca, bāzēta Romā, pieprasīja apustulisko autoritāti pāri visām baznīcām. Romas bīskaps pat aizgāja tik tālu, ka sāka sevi saukt par ”Pope” (Tēvs). Tas viss nepatika Austrumu (Grieķu) baznīcai, bāzētai Konstantinopolē. 1054.g. teoloģiskie, politiskie, procesuālie un lingvistiskie dalījumi sekmēja milzīgo baznīcu šķelšanos un tajā pašā gadā Romas Katoļu (vispārējs) un Austrumu pareizticīgās baznīcas ekskomunēja (izslēdza) viena otru un izbeidza savas attiecības.

Viduslaiki.
Viduslaikos Eiropā Romas Katoļu baznīcai joprojām bija ļoti spēcīga vara un to pāvesti (Pope) pieprasīja autoritāti pār visiem dzīves līmeņiem un dzīvoja kā kungi. Korupcija un alkatība baznīcas līderu vidū bija ikdienišķa lieta. No 1095 līdz 1204 gadam bīskapi apstiprināja un izveda virkni asiņainu, dārgu krusta karu ar mēģinājumiem atvairīt musulmaņu cenšanos pārņemt Eiropu, lai atbrīvotu Jeruzalemi.

Reformācija.
Gadiem ejot daudz bija tādu, kas mēģināja pievērst teologu, politiķu un cilvēktiesību aizstāvjus attiecībā uz Romas Katoļu baznīcas ārkārtīgajām nelikumībām. Vienā vai otrā veidā tie visi bija apklusināti. Tomēr, 1517.gadā Vācu mūks Mārtiņš Luters stingri iestājās pret baznīcu un visi to sadzirdēja. M. Lutera darbošanās rezultātā notika Protestantu reformācija un viduslaiki tika noslēgti.

Reformatori, ieskaitot Luteru, Kalvinu (Calvin) un Zvingli (Zwingli), nebija vienisprātis daudzos delikātos jautājumos par teoloģiju, bet viņi bija pilnīgā saskaņā un vienprātībā par to, ka Bībelei ir augstākā vara un autoritāte, bet ne baznīcas tradīcijām; kā arī ar to, ka grēcinieki ir glābti tikai un vienīgi ar žēlastību caur ticību, bet ne ar darbiem (Ef.2:8-9).

Lai arī katolicisms atnāca atpakaļ uz Eiropu un neskaitāmi kari starp protestantiem un katoļiem notika, tomēr Reformatori sekmīgi izjauca Romas Katoļu baznīcas varu un palīdzēja atvērt durvis modernajam laikmetam.

Misionāru laikmets.
No 1790.gadam līdz 1900.gadam baznīca izrādīja nedzirdētu interesi par misionāru darbu. Kolonizācijas atvēra acis par misionāru darbu nepieciešamību un industrializācija nodrošināja cilvēkus finansiāli spējīgus atbalstīt misionārus. Misionāri ceļoja pa visu pasauli sludinot evaņģēliju un tādējādi visā pasaulē tika nostiprinātas baznīcas.

Modernā baznīca.
Uz šodienu Romas Katoļu un Austrumu Pareizticīgās baznīcas ir spērušas soļus uz to attiecību atjaunošanu tāpat, kā to ir izdarījuši Katoļi un Luterāņi. Evaņģēliskā baznīca ir pilnīgi neatkarīga un stingri iesakņojusies reformētajā teoloģijā. Baznīca ir pieredzējusi arī Pentakostu jeb piecdesmitniekus, lielu popularitātes vilni, ekumenisko kustību un dažādus kultus.

Ko varam mācīties no mūsu vēstures?
Ja neko citu, tad vismaz mums vajadzētu saprast to, cik svarīgi ir ļaut mājot ”sevī Kunga Kristus Vārdam” (Kol.3:16). Katram no mums ir uzlikta atbildība zināt, ko saka Svētie Raksti un dzīvot saskaņā ar tiem. Tik ilgi, kamēr vien baznīca aizmirst mācīt to, ko māca Bībele un ignorē Jēzus teikto, haoss pastāvēs.

Uz šodienu ir daudz baznīcu, bet tikai viens evaņģēlijs. ”...tā ir ticība, kas reizi par visām reizēm nodota svētajiem” (Jūdas 3). Lai mēs vienmēr būtu uzmanīgi un rūpīgi ticības saglabāšanā un nodotu to tālāk bez grozījumiem un pārmaiņām! Tad Tas Kungs turpinās piepildīt apsolījumu celt Savu baznīcu.


Atpakaļ uz latvisko versiju


Kāda ir Kristietības vēsturee?