’Kāpēc Dievs sūtīja Jēzu tieši tajā laikā un ne citā? Kāpēc ne agrāk? Kāpēc ne vēlāk?

Jautājums: ’Kāpēc Dievs sūtīja Jēzu tieši tajā laikā un ne citā? Kāpēc ne agrāk? Kāpēc ne vēlāk?

Atbilde: ‘’Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības’’ (Gal.4:4). Šī frāze paziņo, ka Dievs Tēvs sūtīja Savu Dēlu laikā, kad ‘’laiks bija piepildījies.’’ Pirmā gadsimta laikā notika daudzas un dažādas lietas, un vismaz pēc cilvēku domām, tas bija ideāls laiks Kristus atnākšanai.

1) Ebreju vidū pastāvēja lielas gaidas un cerības par laiku, kad Mesijam vajadzētu nākt. Romieši valdīja pār Izraēlu un ebreji bija nogaidījušies atnākam Mesiju.

2) Roma bija pakļāvusi lielu daļu no pasaules zem savas valdības tā daudzām zemēm dodot savienības sajūtu. Arī tāpēc, ka nosacīti impērijā pastāvēja mierīgi laiki, ceļošana bija iespējama, tā atļaujot agrajiem Kristiešiem izplatīt evaņģēliju.

3) laikā, kad Roma uzvarēja militāri, Grieķija uzvarēja kulturāli. ‘’Vispārējā’’ Grieķu valodas forma (atšķirīga no klasiskās grieķu valodas) bija tirdzniecības valoda, kurā runāja visā impērijā, radot iespēju nodot evaņģēliju daudzām un dažādām cilvēku grupām lietojot vienu kopīgo valodu.

4) Tas fakts, ka daudzie nepatiesie elki nedeva cerēto uzvaru pār romiešu iekarotājiem bija par cēloni tam, lai atsacītos no kalpošanas šiem elkiem. Tajā pašā laikā vairāk ‘’izglītotās’’ pilsētās tā laika Grieķu filozofija un zinātne sabiedrību atstāja garīgi tukšu tādā pašā veidā kā komunistiskās valdības ateisms atstāj garīgu tukšumu uz šodienu.

5) Tā laika noslēpumainās reliģijas uzsvēra glābēju –dievu, un pieprasīja dieva kalpotājiem ziedot asins upurus tādējādi veidojot Kristus evaņģēliju, kurš iekļāva vienu galējo upuri, ticamu viņiem. Grieķi arī ticēja dvēseles nemirstībai (bet ne ķermeņa).

6) Romas armija vervēja karavīrus no provincēm, iepazīstinot šos vīrus ar Romas kultūru un tās idejām (tādām kā evaņģēlijs), kas vēl nebija sasniegušas nomaļās provinces. Agrā evaņģēlija iepazīstināšana Lielbritānijā bija Kristiešu karavīru sasniegums, kuri bija izmitināti tajā valstī.

Viss augšā minētais izklāsts ir pamatots uz cilvēka skatījumu un pieņēmumiem pārdomu rezultātā par tā laika īpašo posmu pasaules vēsturē - kāpēc Kristus nāca tieši tad? Bet, mēs saprotam, ka Dieva ceļi nav mūsu ceļi (Jes.55:8) un šie ceļi varētu būt, vai varētu nebūt iemesls tam, kāpēc Viņš izvēlējās to, īpašo laiku sūtīt Savu Dēlu. Lasot kontekstā grāmatas Galatiešiem 3 un 4 nodaļas atrodam liecības, ka Dievs tiecās likt pamatus caur ebreju likumiem, tā, lai tie būtu sagatavojušies Mesijas atnākšanai. Likumi bija domāti tam, lai cilvēki saprastu savu dziļo apgrēcību (sakarā ar ko viņi nav spējīgi ievērot likumus), tādējādi lai viņi varētu vieglāk un bez piepūles saņemt līdzekli izārstēšanai no grēka caur Mesiju Jēzu (Gal.3:22-23; Rom.3:19-20). Kā arī likumiem bija ‘’uzlikts par pienākumu’’ vadīt cilvēkus pie Jēzus kā Mesijas. Tas tika darīts caur daudzajiem praviešiem attiecībā uz Mesiju, ko Jēzus piepildīja visā pilnībā. Klāt vēl šim visam, upurējošā sistēma bija tā, kas norādīja pēc upura vajadzības par grēku un turklāt to, ka tā bija nepietiekama (katrs upuris vēlāk pieprasīja nākošo upuri). Vecā Testamenta vēsture norāda uz Kristus personību un darbu caur daudziem notikumiem un reliģiskajiem svētkiem (kā piem. Ābrahama vēlēšanās upurēt savu dēlu Īzaku, vai arī aprakstītās detaļas par ebreju Lieldienām 2.Moz.grāmatas laikā sākot no Ēģiptes utt.).

Beidzot, Kristus atnāca īpašo un noteikto pareģojumu laikā. Daniels 9:24-27 runā par ‘’septiņdesmit nedēļām’’ vai par septiņdesmit ‘’septiņiem.’’ Visa konteksta kopumā šīs ‘’nedēļas’’ vai ‘’septiņi’’ ir attiecināti uz septiņu gadu grupu, bet ne septiņām dienām. Mēs varam izmeklēt vēsturi un tās līniju līdz pat detaļām par pirmajām sešdesmit deviņām nedēļām (septiņdesmitā nedēļa pienāks kaut kad nākotnē). Septiņdesmit nedēļu atpakaļ skaitīšana sākas ar ‘’kad atskanēja vārds par Jeruzalemes atjaunošanu un uzcelšanu’’ (pants 25). Šo komandu deva ķēniņš Arakserkss 445. gadā pirms mūsu ēras. (Nehemijas gr.2:5). Pēc septiņiem ‘’septiņiem’’ plus 62 ‘’septiņus’’ vai 69 sareizinot ar 7 gadiem paredzējums paziņo: ‘’svaidītais tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ, pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks’’ un beigās ‘’bet tam gals būs plūdos’’ (domāta liela izpostīšana) (p.26). Ar šo mums ir nekļūdīgs norādījums uz Glābēja nāvi pie krusta. Gadsimtu atpakaļ Sirs Roberts Andersons savā grāmatā Prinča atnākšana uzrādīja izskaitļotas detaļas par sešdesmit deviņām nedēļām izmantojot ‘pravietiskos gadus’ atļaujot pārlēkt gadiem, kļūdām kalendāros, maiņu no pirms mūsu ēras uz mūsu ēru un atklāja, ka sešdesmit deviņas nedēļas beidzās tieši tajā dienā, kad Jēzus ar triumfu iegāja Jeruzalemē, piecas dienas pirms Viņa nāves. Vai nu kāds izmantotu šo laika skaitīšanas sistēmu vai nē, galvenais ir tajā, ka Kristus iemiesošanās sakrīt ar detalizēto paredzējumu, ko ierakstījis Daniels jau vairāk nekā 500. gadus iepriekš.

Jēzus Kristus iemiesošanās laiks bija tāds, ka tā laika cilvēki bija sagatavoti Viņa atnākšanai.

Kopš tā laika katra gadsimta cilvēkiem ir vairāk nekā pietiekami pierādījumu, ka Jēzus patiešām bija apsolītais Mesija caur Svēto Rakstu piepildījumu, kuros ir attēlota un paredzēta Viņa atnākšana.

Atpakaļ uz latvisko versiju

’Kāpēc Dievs sūtīja Jēzu tieši tajā laikā un ne citā? Kāpēc ne agrāk? Kāpēc ne vēlāk?