Jautājums
Kāpēc jūdi un arābi/ musulmaņi ienīst viens otru?
Atbilde
Pirmkārt, svarīgi ir saprast to, ka ne visi arābi ir musulmaņi un ne visi musulmaņi ir arābi. Tajā laikā, kad lielākā daļa no arābiem ir musulmaņi, tomēr ir daudz musulmaņu, kas nav arābi. Tālāk, tādos rajonos kā Indonēzija un Malaizija nozīmīgi vairāk ir musulmaņu, kas nav arābi. Otrkārt, svarīgi ir atcerēties, ka ne visi arābi ienīst jūdus, ne visi musulmaņi ienīst jūdus un ne visi jūdi ienīst arābus un musulmaņus. Mums jābūt uzmanīgiem ar stereotipu noteikšanu. Tomēr, vispārēji runājot, arābiem un musulmaņiem ir nepatika vai neticība pret jūdiem, un otrādi.
Ja pastāv skaidri izteikts Bībeles izskaidrojums par šo naidīgumu, tad tas iet visu ceļu atpakaļ līdz Ābrahamam. Jūdi ir Ābrahama dēla Īzaka pēcnācēji. Arābi ir Ābrahama dēla Ismaēla pēcnācēji. Ismaēls bija verdzenes dēls (1.Moz.gr.16:1-16) un Īzaks ir Ābrahamam Dieva apsolītais dēls, kas iemantos visas Ābrahama svētības (1.Moz.gr.21:1-3), tāpēc noteikti tur bija sava naidīguma tiesa starp šiem diviem dēliem. Rezultāts bija tāds, ka Ismaēls smējās par Īzaku (1.Moz.gr.21:9) un Sāra pierunāja Ābrahamu, lai verdzene Hagara un viņas dēls tiktu sūtīti prom (1.Moz.gr.21:11-21). Iespējams, ka šis notikums iesvēla vēl lielāku nicināšanu Ismaēla sirdī pret Īzaku. Kad eņģelis nāca pie verdzenes Hagaras un izteica paredzējumu par viņas dēlu, tas teica, ka Ismaēls dzīvos naidā ar saviem brāļiem: ‘’... viņš nevienam savu brāļu starpā negriezīs ceļu" (1.Moz.gr.16:11-12).
Islāma reliģija, kurai piekritēji ir lielākā daļa no arābiem, ir padarījusi šo naidīgumu vēl dziļāku. Kaut kādā veidā musulmaņu Korāns satur pretrunīgas mācības attiecībā uz jūdiem. No vienas puses tas norāda, ka musulmaņiem jāizturas pret jūdiem, kā pret brāļiem, bet no otras puses tas komandē musulmaņus uzbrukt jūdiem, kuri noraida pievērsties Islāma mācībai. Korāns arī prezentē konfliktu, kas attiecas un to, ka Ābrahama dēls tiešām bija apsolītais dēls. Ebreju Raksti saka, ka tas bija Īzaks. Korāns apgalvo, ka Ismaēls. Korāns māca, ka Ismaēls bija tas, kuru Ābrahams gandrīz ziedoja Dievam, bet ne Īzaks (pretrunā ar 1.Moz.gr.22 nodaļu). Šie strīdi par to, kurš bija īstais apsolītais dēls turpinās un veicina naidīgumu.
Lai arī kā, senās rūgtuma saknes starp Īzaku un Ismaēlu neizskaidro pilnībā naida iemeslu starp jūdiem un arābiem uz šodienu. Faktiski, dažus gadu tūkstošus Tuvo Austrumu vēsturē jūdi un arābi relatīvi dzīvoja mierā un vienaldzībā viens pret otru. Galvenais naida cēlonis ir modernas izcelsmes. Pēc otrā pasaules kara, kad Apvienotās Nācijas kādu daļu no Izraēlas nodeva ebrejiem, zeme būtībā tajā laikā piederēja arābiem (palestīniešiem). Lielākā daļa no arābiem spēcīgi protestēja pret Izraēlas nāciju, ka tie okupē viņu zemi. Arābu nācijas apvienojās un uzbruka Izraēlai ar nodomu padzīt tos no zemes, bet viņi tika sakauti. Kopš tā laika pastāv liels naidīgums starp Izraēlu un tās kaimiņiem arābiem. Izraēla eksistē uz nelielas daļiņas no zemes, ko ieskauj daudz lielākas arābu nācijas; tādas kā Jordānija, Saūda Arābija, Irāka un Ēģipte. Bībeliski runājot mūsu uzskats ir tāds, ka- Izraēlai kā nācijai ir tiesības dzīvot savā zemē, ko Dievs viņiem devis, kā Ābrahama mazdēla, Jēkaba pēcnācējiem. Tajā pašā laikā, mēs ticam, ka Izraēlai vajadzētu meklēt mieru un izrādīt cieņu pret saviem kaimiņiem, arābiem. Psalms 122:6 saka: ‘’Nesiet Jeruzalemei miera sveicienu! Lūdziet par to. Lai tiem labi klājas, kas tevi mīl.’’
English
Kāpēc jūdi un arābi/ musulmaņi ienīst viens otru?
