Kur Jēzus bija tajās trīs dienās, ko Viņš pavadīja starp Savu nāvi un augšāmcelšanos?



Jautājums: Kur Jēzus bija tajās trīs dienās, ko Viņš pavadīja starp Savu nāvi un augšāmcelšanos?

Atbilde:
1 Pētera 3:18-19 ir teikts: „Jo arī Kristus vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā. Tanī Viņš ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā.”

Vārds „garā” 18. pantā ir tieši tādas pašas gramatiskās konstrukcijas kā vārds „miesā”. Tāpēc liekas prātīgāk attiecināt vārdu „gars” uz to pašu sfēru kā vārdu „miesa”. Šeit minētais gars un miesa ir Kristus gars un miesa. Vārdi ”dzīvs darīts garā” norāda uz faktu, ka Kristus nāve un visu cilvēces grēku uzņemšanās uz Sevi noveda pie Viņa cilvēka gara atdalīšanās no Tēva (Mateja 27:46). Pretstats ir starp miesu un garu, kā minēts Mateja ev. 27:46 un Romiešiem 1:3-4, un nevis starp Kristus miesu un Svēto Garu. Kad Kristus uzdevums – grēku izpirkšana bija pabeigta, Viņa gars atkal atjaunoja šo sadraudzību, kas līdz tam bija salauzta.

1. Pētera 3:18-22 apraksta starpposmu starp Kristus ciešanām (18. pants) un Viņa uzkāpšanu debesīs (22. pants). Vienīgi Pēteris sniedz papildus informāciju, kas notika starp šiem diviem notikumiem. Vārds „sludināja” 19. pantā nav tas pats vārds, kas parasti tiek lietots Jaunajā Derībā, lai aprakstītu Evaņģēlija sludināšanu. Tas burtiski nozīmē pasludināt kādu vēstījumu. Jēzus cieta un nomira pie krusta, kur Viņa ķermenis tika nogalināts, un arī Viņa gars nomira, kad Viņš tika padarīts par grēku. Bet Viņa gars tika atkal darīts dzīvs, un Viņš to pakļāva Tēvam. Saskaņā ar apustuli Pēteri, kādā brīdī starp Viņa nāvi un augšāmcelšanos, Viņš „gariem cietumā” pasludināja īpašu vēsti.

Iesākumā, Pēteris lietoja vārdu „dvēseles” nevis „gari”, kad viņš runāja par cilvēkiem (3:20). Jaunajā Derībā vārds „gari” parasti tiek lietots, lai apzīmētu eņģeļus vai dēmonus, bet nevis cilvēkus; un, liekas, ka 22. pants to arī apstiprina. Turklāt, nekur Bībelē nav teikts, ka Jēzus būtu apciemojis Elli. Apustuļu darbu grāmatā 2:31 ir teikts, ka Viņš bija pazemē jeb nāves valstībā („Hades”), bet „Hades” vai nāves valstība nav tas pats, kas Elle. Vārds „Hades” nozīmē mirušo cilvēku pasauli, kas ir pagaidu mājvieta, vieta, kur tie gaida augšāmcelšanos. Atklāsmes grāmatā 20:11-15 ir skaidri aprakstīta atšķirība starp šīm divām vietām. „Hades” ir pagaidu mājvieta.

Mūsu Kungs Jēzus pakļāva Savu garu Dievam, nomira, un kādā brīdī starp Savu nāvi un augšāmcelšanos atradās mirušo valstībā, kur Viņš pasludināja īpašu vēstījumu gariem (visticamāk, kritušajiem eņģeļiem; sal. Jūdas 6), kas kaut kādā veidā bija saistīti ar laika periodu pirms Lielajiem Grēku Plūdiem Noasa laikā. To apstiprina 20. pants. Pēteris nestāsta, ko tieši Jēzus pasludināja šiem „gariem cietumā”, bet, tā noteikti nebija vēsts par iespējamo pestīšanu, jo eņģeļi nevar tikt pestīti (Ebrejiem 2:16). Tā, visticamāk, bija vēsts par to, ka ir panākta uzvara pār Sātanu un viņa karapulkiem (1. Pētera 3:22, Kolosiešiem 2:15). Liekas, ka Efeziešiem 4:8-10 runā par to, ka Kristus devās arī uz „paradīzi” (Lūkas ev. 16:20; 23:43).

Tātad, saskaņā ar visu augstāk minēto, Bībele nesniedz ļoti precīzu informāciju par to, ko tieši Kristus darīja trīs dienās starp Savu nāvi un augšāmcelšanos. Taču, liekas, ka šajā laikā Viņš pasludināja Savu uzvaru pār kritušajiem eņģeļiem un/vai neticīgajiem. Taču, mēs varam skaidri zināt to, ka Jēzus šeit nedeva cilvēkiem vēl vienu iespēju pestīšanai. Bībele mums māca, ka pēc nāves mēs visi stāsimies tiesas priekšā (Ebrejiem 9:27), nevis mums tiks dota otrā iespēja. Nav skaidras atbildes par to, ko tieši Jēzus darīja šo trīs dienu laikā starp Savu nāvi un augšāmcelšanos. Varētu būt, ka šī būs viena no tām mistērijām, kuru mēs sapratīsim tikai tad, kad nokļūsim godībā.


Atpakaļ uz latvisko versiju


Kur Jēzus bija tajās trīs dienās, ko Viņš pavadīja starp Savu nāvi un augšāmcelšanos?