Kāpēc ir tik svarīgi ticēt Bībeles nemaldīgumam un patiesumam?



Jautājums: Kāpēc ir tik svarīgi ticēt Bībeles nemaldīgumam un patiesumam?

Atbilde:
Mēs dzīvojam laikā, kad saduroties ar kļūdu, parasti, vienkārši tiek paraustīti pleci. Tā vietā, lai jautātu - ”Kas ir patiesība,” kā to darīja Pilāts,- postmodernais cilvēks pateiks, ka ”Nekas nav patiesība” vai iespējams – ”varbūt tur ir patiesība, bet mēs to nezinām.” Mēs esam uzauguši melos, pieraduši pie tiem un daudzi cilvēki šķiet ir apmierināti pat ar absolūti nepatieso uzskatu, ka Bībele varētu saturēt kļūdas.

Bībeliskā mācība par tās patiesumu ir bezgala svarīga, jo patiesībai ir liela nozīme. Šis jautājums atspoguļo Dieva raksturu un ir fundamentālais pamats mūsu Bībeles izpratnei, un visam, ko tā māca. Piedāvājam dažus iemeslus kāpēc mums vajadzētu ticēt Bībeles nemaldīgumam absolūti un pilnīgi.

1. Bībele pati par sevi pretendē uz nemaldīgumu un patiesumu. ”Kunga vārdi ir šķīsti vārdi kā sudrabs, kas kausēts podā no rūdām septiņkārt tīrīts” (Ps.12:7). ”Kunga bauslība pilnīga, tā atveldzē dvēseli” (Ps.19:8). ”Viss Dieva sacītais piepildās, vairogs Viņš tiem, kas tveras pie Viņa! (Sak.gr.30:5). Šie apgalvojumi par šķīstību un pilnību ir absolūtie paziņojumi. Ievērojiet, ka tas nesaka, ka Dieva Vārds ir ”lielākoties, galvenokārt” šķīsts vai, ka Svētie Raksti ir ”gandrīz” perfekti un pilnīgi. Bībele pārliecina par pilnīgu un absolūtu perfekcionismu jeb pilnību neatstājot ne mazāko šaubu par ”daļēja perfekcionisma” teoriju. Katrs Dievs Vārds ir absolūts, skaidrs, tīrs, patiess un nevainojams.

2. Visā kopumā ņemot Bībele ir pilnīga. Ja lielākais, ikdienas izlaiduma laikraksts pieļautu kļūdas, tas ātri vien radītu neuzticību pret sevi. Un neko nemainītu apgalvojums, ka ”visas kļūdas ir ietvertas tikai trešajā lapaspusē.” Jo laikrakstam jābūt uzticamam visā tā pilnībā, visām tā daļām jābūt faktiskām un neapstrīdamām. Tajā pašā veidā, ja Bībele ir neprecīza runājot par ģenealoģiju, tad kāpēc gan tās teoloģiskā daļa būtu ticama un uzticama? Vai nu tas ir dokuments, kam ticam visā pilnībā, vai arī nē. Un Bībele Sevi ir pierādījusi kā pilnīgi uzticamu un patiesu esam.

3. Bībele ir tās autora atspoguļojums. Visas grāmatas. Dievs strādājot caur cilvēciskām būtnēm ir uzrakstījis Bībeli caur procesu, ko sauc par ”iedvesmu.” 2.Tim.3:16 raksta: ”Visi šie Raksti ir Dieva iedvesti.” Skat. arī 2.Pēt.vēstuli 1:21 un Jer.gr.1:2.

Mēs nešaubīgi ticam, ka Dievs, kas radījis universu var uzrakstīt arī grāmatu. Un tā kā Dievs ir perfekts, tad Viņš ir uzrakstījis perfektu grāmatu. Jautājums nav vienkārši – ”Vai Bībele satur kļūdas? ”Jautājums ir par to, vai ”Dievs ir pieļāvis kļūdas?” Ja Bībele satur faktiskas kļūdas, tad Dievs nav viszinošs un ir spējīgs kļūdīties. Ja Bībele satur maldinošu informāciju, tad Dievs nav uzticams, bet gan drīzāk melis. Ja Bībele satur pretrunas, tad Dievs ir maldu un apmulsuma autors. Citiem vārdiem sakot, ja Bībele ir nepatiesa un maldīga, tad Dievs nav Dievs. Bet Bībele ir tikpat patiesa kāds ir Dievs Pats.

4. Bībele tiesā mūs, bet ne otrādi. ”Jo Dieva Vārds ... ir domu un sirds prāta tiesnesis” (Ebr.4:12). Dievs tiesā mūsu domas un sirds attieksmi. Ievērojiet saistību starp vārdiem ”sirds” un ”Vārds.” Vārds tiesā, bet sirds ir tiesāta. Ja kaut kāda iemesla dēļ neņemam vērā Vārdu daļas, tad process tiek apgriezts otrādi. Mēs kļūstam tiesātāji un Vārdam jāpakļaujas mūsu ”augstprātīgajam ieskatam.” Tomēr Dievs saka ”Bet, cilvēk, kas tu tāds esi, ka runā pretī Dievam? (Rom.9:20).

5. Bībeles ziņa ir jāpieņem kā pilnīga un nedalāma visā kopumā. Tas nav mācības maisījums, no kura mēs drīkstam izvēlēties. Daudziem cilvēkiem patīk panti, kuros Dievs saka, ka mīl tos, bet viņiem nepatīk panti, kuros Dievs apsola sodīt grēciniekus. Bet mums nav atļauts izvēlēties no Bībeles tikai to, kas patīk pārējo aizmetot prom vai ignorējot. Kā arī, pieņemot, ka Bībele ir kļūdaina par elles esamību, tad kurš var teikt, ka debesis ir patiesas? Ja Bībele nav devusi precīzu aprakstu par radīšanu, tad varbūt apraksts par pestīšanu arī ir kļūdains un nav ticams? Ja stāsts par Jonu ir tikai mīts, tad, iespējams, ka stāsts par Jēzu ir tāds pats mīts. Patiesība ir gluži pretēja - Dievs ir teicis, ko Viņš ir teicis un Bībele mums piedāvā pilnu priekšstatu par to, kas Dievs ir. ”Tavs vārds, Kungs, stāv nelokāmi debesīs uz mūžīgiem laikiem!” (Ps.119:89).

6. Bībele ir mūsu vienīgais likums un noteikums ticībai un praksei. Ja tā nav uzticama, tad uz kādiem pamatiem mēs varam balstīt savu ticību? Jēzus prasa, lai mēs ticam un tas iekļauj ticību Viņa teiktajam Vārdam. Jņ.ev.6:67:69 ir brīnišķīgs fragments. Kad apustuļi, kas bija teikušies sekot Jēzum, atstāja Viņu, tad Jēzus pagriezies runāja uz atlikušajiem apustuļiem - ”Vai arī jūs gribat aiziet? Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: ‘Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs ticam un esam atzinuši, ka tu esi Dieva Svētais.” Lai arī mums ir tā pati ticība Kungā un Viņa dzīves vārdos!

Nekas no augšā teiktā nav jāpieņem kā noraidījums patiesām zinībām. Bībeliskā uzticamība un patiesums nenozīmē to, ka mums jāpārstāj domāt un viss Bībelē teiktais jāpieņem tā teikt uz aklo. Mums ir pavēlēts studēt Vārdu (2.Tim.2:15) un tie, kas to dara ir slavējami (Ap.d.17:11). Mēs atzīstam, ka Bībele satur sarežģītus pantus, kā arī to, ka pastāv dažas neskaidrības to tulkojumā. Mūsu uzdevums un mērķis ir pieiet Svētajiem Rakstiem ar godbijību un caur lūgšanām. Un ja ir kas, ko nesaprotam, tad lūdzamies un studējam Rakstus dziļāk, un ja vēl joprojām nesaprotam, tad pazemīgi atzīstam savu ierobežotību un savas nelielās spējas perfektā Dieva Vārda priekšā.


Atpakaļ uz latvisko versiju


Kāpēc ir tik svarīgi ticēt Bībeles nemaldīgumam un patiesumam?