Kā un kad Bībeles kanons tika salikts kopā?



Jautājums: Kā un kad Bībeles kanons tika salikts kopā?

Atbilde:
Apzīmējumu ”kanons” parasti piedēvē grāmatām, kuras ir dievišķi iespaidotas un tāpēc pieder Bībelei. Nosakot Bībelisko kanonu grūtības sagādāja tas, ka Bībele nebija devusi noteiktu sarakstu, kuras no grāmatām būtu tai piederīgas un tāpēc iekļaujamas. Pirmie, kas uzsāka kanona noteikšanas procesu bija Ebreju rabīni un skolotāji, vēlāk arī agrie Kristieši. Tomēr galu galā, tas bija Dievs, kurš izlēma kuras grāmatas pieder Bībeles kanonam. Svēto rakstu grāmata piederēja kanonam no momenta, kad Dievs iedvesmoja tās rakstīšanu. Tas bija vienkārši jautājums par sapratni un pārliecību, ko Dievs deva Saviem cilvēciskajiem sekotājiem kārtībā, lai Bībelē tiktu iekļautas pareizās grāmatas.

Salīdzinājumā ar Jauno testamentu bija ļoti maz strīdīgu jautājumu attiecībā uz Veco Testamentu. Ebreju ticīgie atpazina Vecā Testamenta Dieva sūtņus un pieņēma viņu uzrakstīto kā Dieva iedvestu. Lai gan nenoliedzami pastāvēja daži strīdīgi jautājumi par Vecā Testamenta kanonu, tomēr mūsu ēras 250 gados tika pieņemta universāla vienošanās par kanonu Ebreju Rakstos. Vienīgais diskutējamais jautājums bija apokrifi, par kuriem debatē pat līdz šodienai. Lielākais vairums Ebreju skolotāju apokrifu uzskatīja kā labu mācību un reliģisku dokumentu, tomēr ne tajā pašā Ebreju Svēto Rakstu līmenī.

Jaunā Testamenta atpazīšanas un savākšanas procesu Kristīgā baznīca uzsāka pirmajā gadsimtā. Jau ļoti agri dažas no Jaunā Testamenta grāmatām bija atpazītas kā kanoniskas. Lūkasa uzrakstīto Pāvils uzskatīja par tikpat autoritatīvu darbu, kāds ir Vecais Testaments (1.Tim.5:18; skatīt arī 5. Mozus gr 25:4 un Lūkasa ev.10:7). Pēteris atzina Pāvila rakstīto kā Svētos Rakstus (2.Pēt.3:15-16). Dažas no Jaunā Testamenta grāmatām jau bija cirkulējušas starp baznīcām (Kol.4:16 un 1.Tes.5:27). Romas Klements pieminēja vismaz astoņas Jaunā Testamenta grāmatas (m.ē. 95g.). Ignats no Antiohijas atpazina apmēram septiņas grāmatas (m.ē. 115g). Apustuļa Jāņa māceklis Polikarps atzina 15 grāmatas (m.ē. 108g). Vēlāk, Irenejs minēja 21 grāmatu (m.ē.185g.). Hipolīts atpazina 22 grāmatas (m.ē. 170-235g.). Runājot par Jaunā Testamenta kanoniskajiem rakstiem visvairāk strīdu bija attiecībā uz vēstuli Ebrejiem, Jēkaba vēstuli, 2.Pētera vēstuli un 2. un 3.Jāņa vēstulēm.

Pirmais ”kanons” bija Muratonija Kanons un tika sastādīts m.ē. 170g. Šis kanons iekļāva visas šobrīd Jaunajā Testamentā esošās grāmatas izņemot vēstuli Ebrejiem, Jēkaba vēstuli un 3. Jāņa vēstuli. M. ē 363g. Laodicejas sinode uzskatīja, ka Vecais Testaments (kopā ar apokrifu) un tikai 27 grāmatas no Jaunā Testamenta ir derīgas mācīšanai baznīcās. Hipo sinode (m.ē.393g.) un Kartāgas sinode (m.ē. 397g.) arī apstiprināja tās pašas 27 grāmatas kā autoritatīvas.

Visas Sinodes sekoja līdzīgiem principiem ar nolūku noteikt, vai Jaunā Testamenta grāmatas tiešām ir Dieva iespaidotas un iedvesmotas. Šie principi bija: 1) vai grāmatas autors bija apustulis, bet ja nē, tad vai viņš bija ciešā kontaktā ar apustuli? 2) vai grāmata bija pieņemta no Kristus miesas visā kopumā? 3) vai grāmata bija saskaņā ar doktrīnu un saturēja pareizas ticības mācību? 4) vai grāmata saturēja augstas morāles normas un garīguma vērtības, kas atspoguļo Svētā Gara darbu.

Vēlreiz, izšķiroši svarīgi ir atcerēties, ka ne jau baznīca noteica kanonus. Ne baznīcas padome (sinode) noteica kanona būtību. Dievs Pats noteica un norādīja, kuras grāmatas ir iekļaujamas Bībelē. Tas bija vienkārši Dieva dots pārliecinājums ticīgajiem, ko Viņš jau iepriekš bija nolēmis. Cilvēku paņēmieni Bībelei piederošo grāmatu savākšanā bija ne pārāk efektīvi, bet Dievs Savā varenībā par spīti cilvēku neziņai un stūrgalvībai, vadīja agro baznīcu grāmatu atpazīšanā, kuras Viņš bija iedvesmojis.


Atpakaļ uz latvisko versiju


Kā un kad Bībeles kanons tika salikts kopā?