Vai Dievs ir atšķirīgs salīdzinājumā ar to, kāds Viņš ir Vecajā Testamentā un kāds Viņš ir Jaunajā Testamentā?



Jautājums: Vai Dievs ir atšķirīgs salīdzinājumā ar to, kāds Viņš ir Vecajā Testamentā un kāds Viņš ir Jaunajā Testamentā?

Atbilde:
Pašā šī jautājuma dziļākajā būtībā guļ fundamentāls pārpratums un nesaprašana par to, ko Vecais Testaments un Jaunais Testaments atklāj par Dieva dabu un būtību. Cits veids, kā cilvēki izpauž šo pašu domu ir sakot: ”Vecās Derības Dievs ir dusmu Dievs, bet Jaunās Derības Dievs ir mīlestības Dievs.” Bībele ir progresīva un sniedz paša Dieva atklāšanos mums caur vēsturiskiem notikumiem un Viņa paša attiecībām ar cilvēkiem caur daudziem gadu simteņiem. Diemžēl arī sekmē pārpratumus par to, kāds Dievs ir Vecajā Testamentā salīdzinājumā ar Jauno Testamentu. Taču lasot, studējot abus Testamentus nonākam pie secinājuma, ka Dievs gan Vecajā, gan Jaunajā Testamentā ir nemainīgs. Dieva mīlestība un dusmas ir vienādās proporcijās abos Testamentos. Dievs nav mainīgs.

Piemēram, caur visu Veco Testamentu Dievs Sevi ir atklājis kā: ”apžēlošanas un žēlastības Dievu, pacietīgu un lēnu uz dusmām, bagātu žēlsirdībā un uzticībā” (Mozus 2.gr.34: 6; Mozus 4.gr.14:18; Mozus 5.gr.4:31; Neh.gr.9:17; Psalmi 86:5,15; 108:4; 145:8; Joēla gr.2:13). Jaunajā Testamentā Dieva mīlestība, laipnība un žēlastība ir izteikta jo spēcīgāk: ”Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība” (Jņ.ev.3:16). Lasot Veco Testamentu no paša sākumā līdz pat beigām mēs redzam, cik ļoti Dievs rūpējās par Savu tautu (izraēliešiem), tieši tāpat kā mīlošs tēvs rūpējas par savu dēlu. Kad izraēlieši ar brīvu gribu grēkoja pret Viņu un uzsāka kalpot citiem dieviem, Viņš varēja tos sodīt. Tomēr katru reizi, kad viņi nožēloja savus grēkus, Dievs tos izglāba. Tāpat Dievs izturas pret Kristiešiem arī Jaunajā Testamentā. Dievs pārmāca tos, kurus mīl un soda ikvienu, kuru Viņš pieņem kā Savu bērnu (Ebr.12: 6).

Vecajā Testamentā mēs redzam, kā Dieva sods un tiesa piemeklē katru grēku. Tāpat arī Jaunajā Testamentā redzam, ka ”no debesīm atklājas Dieva dusmas” (Rom.1:18). Tātad, abos Testamentos Dievs ir tas pats, nemainīgs. Visā Savā būtībā un raksturā, visos laikos, Dievs ir bijis un paliks tas pats - mīlošs un taisnīgs. Pat ja mēs izceļam kādu īpašu aspektu no Svēto Rakstu pantiem vairāk nekā citu, Dievs pats par sevi paliek nemainīgs.

Lasot un studējot Bībeli – abus Testamentus – redzam, ka Dievs ir nemainīgs. Lai arī Bībele sastāv no 66 grāmatām, kas rakstītas divos (vai pat iespējams trijos) kontinentos, trijās dažādās valodās, apmēram 1500 gadu laikā un to ir rakstījuši vairāk nekā 40 dažādi autori, Bībele paliek vienota no sākuma līdz beigām bez jebkādām pretrunām. Bībelē mēs redzam kā mīlošais, žēlsirdīgais un taisnīgais Dievs izturas pret grēcīgo cilvēku dažādās dzīves situācijās. Patiešām, Bībele ir mīlestības vēstule visai cilvēcei. Visu Bībeli caurstrāvo acīmredzamā Dieva mīlestība pret visu Viņa radīto, īpaši pret cilvēku. Caur visu Bībeli, no paša sākuma līdz pašām beigām, Dievs mīloši un žēlīgi aicina cilvēkus atgriezties pie Viņa un veidot īpašas attiecības ar Viņu. Ne tāpēc, ka cilvēks to būtu pelnījis, bet tāpēc, ka Dievs ir laipns un žēlsirdīgs, lēns uz dusmām, bagāts mīlestībā, cēlsirdībā un taisnībā. Tomēr svēto, taisnīgo Dievu mēs varam redzēt arī kā bargu soģi pāri visiem, kuri savā nepaklausībā un Viņa noraidīšanā ir aizgriezušies, un pievērsušies dieviem, ko pašu rokas darinājušas (Rom.1 nodaļa).

Dievam jātiesā visi pagātnes, tagadnes un nākotnes grēki tieši Viņa taisnīgā un svētā rakstura dēļ. Bet Savā nebeidzamajā mīlestībā Viņš ir nolīdzinājis grēcīgās cilvēces ceļu pie Viņa, nodrošinājis samaksu par grēkiem tā atļaujot ikkatram izglābties no Viņa dusmu varas. Šīs brīnišķīgās patiesības vārsmas mēs redzam 1.Jņ.vēstulē 4:10: ”Šī ir mīlestība – nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet Viņš ir mīlējis mūs un sūtījis Savu Dēlu – izlīgumu par mūsu grēkiem.” Vecajā Derībā Dievs bija nodrošinājis upurējošo sistēmu pēc kādas tika veikta maksa par grēkiem. Tomēr šī upurējošā sistēma bija tikai īslaicīga un vienīgi gaidīja uz Jēzus Kristus atnākšanu, kas miris pie krusta absolūti un pilnīgi pabeidza nepilnīgo grēku izpirkšanu. Vecajā Testamentā apsolītais Glābējs visā pilnībā tika atklāts Jaunajā Testamentā. Tikai nedaudz skarts attēlojums Vecā Testamenta lappusēs, nebeidzamā Dieva mīlestības izpausme caur Dēla atsūtīšanu atklājas pilnā tās krāšņumā un cēlumā Jaunajā Testamentā. Abi Testamenti ir doti, lai mēs ”būtu gudri saņemot pestīšanu” (2.Tim.3:15). Studējot abus Testamentus nonākam pie spēcīgas pārliecības, ka Dievs ir ”pastāvīgs un nav mainīgs kā ēna” (Jēk.1:17).


Atpakaļ uz latvisko versiju


Vai Dievs ir atšķirīgs salīdzinājumā ar to, kāds Viņš ir Vecajā Testamentā un kāds Viņš ir Jaunajā Testamentā?